Rubesa: "Gaidu, kad man piezvanīs Spīlbergs!"

2012-01-09

Lasītāji jau paguvuši novērtēt režisores un dramaturģes Baņutas Rubesas (pseidonīms BNR.1.) fantastikas romānu jauniešiem "Labie draugiᵀᴹ. Nopērc kādu!". Pirms došanās uz Kanādu, kur lasīs lekcijas studentiem, sarunā ar portālu TVNET Baņuta atklāja, ka domā par grāmatas turpinājumu.

Lasītāji jau paguvuši novērtēt režisores un dramaturģes Baņutas Rubesas (pseidonīms BNR.1.) fantastikas romānu jauniešiem " Labie draugiᵀᴹ. Nopērc kādu!". Pirms došanās uz Kanādu, kur lasīs lekcijas studentiem, sarunā ar portālu TVNET Baņuta atklāja, ka domā par grāmatas turpinājumu.

Kas mudināja jūs pievērsties zinātniskās fantastikas žanram?

(Smejas.) Drīzāk jautājums varētu būt - kādēļ šis žanrs izlēma pievērst man uzmanību?... Rakstniekam bieži ir tā sajūta, ka idejas viņu okupē, nevis viņš meklē idejas. Tiešām nevaru pateikt, no kurienes parādījās ideja, ka jāraksta par robotiem... Par idejas avotu varu nosaukt savus bērnus laikā, kad viņi bija pusaudži: cik grūti ir atrast draugus un cik nepatīkama ir sajūta, ka nav neviena, kas tevi saprot. Tā ir ļoti sāpīga lieta. (Klusē.) Acīmredzot šī ideja mani aizrāva, lai radītu grāmatu.

Vai par iedvesmas avotu var dēvēt šā žanra klasiķi, amerikāņu rakstnieku Reju Bredberiju?

Jā, viņš varētu būt viens no piemēriem. Bet pavisam noteikti par iedvesmas avotu varētu minēt visu informāciju, ko par robotiem var atrast internetā. Mēs jau vairs neesam tikai literatūras iespaidā, bet varam skatīties, ko šajā jomā izgudrojuši japāņi un amerikāņi. Tas ir unikāli un aizraujoši!

Vienīgi stils, kādā rakstīta mana grāmata, atšķiras no citiem šā žanra autoriem - noskaņa drīzāk ir kā Ēriha Kestnera romānos. Laikam ietekmējos arī no vairāku mūsdienu autoru piemēriem, kā rakstīt šādā žanrā, kur galvenā auditorija ir bērni.

Kuri bija pirmie jūsu grāmatas lasītāji un vērtētāji?

Kā jau rakstīju grāmatas priekšvārdā, pirmie lasītāji bija mans dēls Dzintars un skolotāja, kura māca šo vecuma grupu. Viņi manuskriptu lasīja diezgan agrīnā stadijā, kad vēl īsti grāmatu nebiju uzrakstījusi līdz galam, taču man ļoti gribējās saprast, vai ir vērts turpināt rakstīt.
Man kā debitantei šajā žanrā bija īpaši interesanti uzzināt, vai tas, ko daru, kādam šķiet interesanti.

Grāmatu tapšanas stadijā lasīja vēl vairāki jaunieši. Viņi ir ieteikuši un rediģējuši, tā ka īstenībā tas ir tāds nopietns kopdarbs. Piemēram, ja nezināju, kādēļ kāda meitene, par ko rakstīju, pēkšņi sāk raudāt, bērni vienmēr piespēlēja idejas... (Smejas.)

Grāmatā ir izmantoti arī jūsu bērnu stāsti par to, kas notiek skolā?

Ir gan, bet vai tad nav tā, ka jūs un es skolas laikā esam to visu piedzīvojušas: klasesbiedru grupējumus, dažādas situācijas? Tikai tie grupējumi droši vien saucās drusku atšķirīgi, nekā tas man ir grāmatā: teicamnieki, sportisti, nepareizie. (Domā.) Varbūt mazāk ir izmantotas bērnu stāstītās situācijas; vairāk ir izmantota viņu dzīves pieredze, jo bērni ir tajos gados, kad ļoti daudz lietu ir jāizmēģina. Kā reiz teica viens ļoti labs jauniešu terapeits: «Ja bērns nekad nemelo, tad viņš nav normāls!» Galu galā jaunietis gluži vienkārši pārbauda, cik tālu viņš var atļauties iet, un svēti tic, ka nekas slikts ar viņu nevar notikt.

Pašas skolas gados pieredzētais arī ir aprakstīts?

Domāju, ka ir gan: gan grupējumi, gan autoritārie skolotāji... Mums bija matemātikas skolotāja, kura, ja ieraudzīja kādu košļājam košļeni, lika to uzlipināt uz deguna un tā sēdēt visu atlikušo stundu. Man pašai tas negadījās, bet šo epizodi spilgti atceros kā lielu netaisnību.

Šī grāmata ir sākusi ceļu pie lasītājiem. Varbūt jums ir radusies vēlme uzrakstīt ko reālu - piemēram, par to, kas pašlaik notiek Latvijā...

Nē, man tam galīgi nav laika, jo Emīls (grāmatas galvenais varonis - red.) ar savu robotu jau ceļo uz Marsu un top nākamais piedzīvojums šajā pašā žanrā. Tas gan pie lasītājiem nonāks ne ātrāk kā nākamajā gadā. Bet par to, kas notiek Latvijā... Tā jau nav zinātniskā fantastika, bet drīzāk varētu būt meksikāņu seriāls vai kas tamlīdzīgs. (Smejas.)

Ja jūs vaicājat manu viedokli... (Kādu brīdi domā.) Noteikti ir vairākas pozitīvas lietas: mēs esam izturējuši ļoti smago krīzi, bet vai tādēļ esam spējīgi pārvērtēt savas prioritātes valstī? Tas ir būtiski. Cerīgi ir tas, ka Ķīlis ķeras pie izglītības sistēmas, kas patiešām ir ļoti sliktā stāvoklī. Noteikti visiem ir jābalso referendumā, bet piekrītu tam, ka ir nepareizi, ka šāds referendums vispār ir jārīko. (Klusē.) Domāju, ka mums būs vēl ļoti daudz pārbaudījumu.

Varbūt pati esat domājusi par iešanu politikā?

Tas drīzāk būtu jāprasa manai māsai Baibai... (Smejas.) Esmu māksliniece un gribu izteikties ar citiem līdzekļiem.

Vienu brīdi jūs ļoti aktīvi darbojāties režijas lauciņā. Varbūt atkal ir padomā kāds lielāks darbs?

Ziniet, es teiktu, ka Latvijas teātru saime mīl savējos... Domāju, ka es ilgi Latvijā neko šajā jomā nedarīšu. Pašlaik dodos uz Kanādu, kur studentiem lasīšu lekcijas un kopā  veidosim izrādi. Man arī vairāk pašlaik gribētos pievērsties rakstniecībai.

Tad varbūt pēc pirmās grāmatas motīviem varētu tapt scenārijs un filma?

Jā, tas būtu skaisti! Gaidu, kad man piezvanīs Spīlbergs... (Smejas.)

Una Griškevica, TVNET, 8.01.2012.