Apraksts

Latgales keramika – krāsaina, cēla savā vienkāršībā un bezgala latviska. Tāda ir arī Latgales keramiķa Voldemāra Vogula (1952) dzeja, kas nāk klajā krājumā “Sirds bolss”. Latgaliski kuplajā izloksnē rakstītajās vārsmās nav mākslīgi piemeklētu atskaņu, sarežģītu panta formu, sarežģītu, filozofiski šķetināmu domu. Ar saudzīgu pieskārienu, kā noglāstot teju jau pabeigtas māla krūzes sānu, autors lasītāja acīm glezno krāsu piesātinātas Latgales ainavas: visus četrus gadalaikus, rītus un vakarus, vissīkākos dabas bērnus – bites, gliemežus un vaboles, un ar tādu pašu pietāti un tēlainību – Rāznas ezeru, Ceplīšu kalnu, Rēzeknes pilsētu un visu plašo novadu. Tā ir rimta dzeja, kas vienlīdz klusinātos pustoņos runā gan par gaišo, gan sāpīgo. Tajā skan mīlestība pret dzimto valodu un mājām, skumjas par latgaliešu valodas izzušanu, ticība pamatvērtībām, ko autora acīs iemieso pavarda uguns, rudzu maize un sarkanais Latgales māls, paļāvība uz Dievu un sirsnīgi gaiši mīlas vārdi.

Dzejnieks Andris Vējāns krājuma ievadvārdos raksta: “Viņa lirikā nav ne laikmeta pretrunu uzbāzīgā zīmoga, ne didaktikas, ne publicistiski politiskas patētikas. Runāt nepretenciozi, cilvēciski sirsnīgi par dzīvi un mīlestību, par savu dzimto novadu – tā ir liela laime un gudra prasme.” Ceļavārdus novadnieka krājumam teikuši arī Anna Rancāne un Pēteris Jurciņš, bet dzejas izlasi noslēdz Annas Rancānes saruna ar dzejnieku un viņa sievu Olgu – par dzeju, keramiku un dzīvi.