Bargais vairs netenko! Kristīnes Ilziņas saruna ar dzejnieku un rakstnieku Rihardu Bargo

2017-02-09

Rihards Bargais, dzejnieks un rakstnieks, divu dzejas grāmatu (“Mīļvārdiņi”, 2003 un “Labi”, 2005) un stāstu krājuma “Tenkas” (2012) autors. Tikko iznācis viņa romāns "Plikie rukši".

Kā Tu sadomāji rakstīt jaunības atmiņas? Kas tam bija par iemeslu?

Gadus desmit atpakaļ, kad tikko biju sācis rakstīt “Tenkas”, rakstnieks Reinis Tukišs man ieteica mest tos sagudrotos pekstiņus pie malas un rakstīt kaut ko, kas patiešām IR. Bet tas, kas patiešām IR, bija tikai tas, ko es biju piedzīvojis. Šī saruna bija pagrieziena punkts, es sāku “Tenkās” aprakstīt notikumus no savas dzīves, tikai savā un draugu vietā ievietoju dažādu slavenību vārdus. Jo kuru gan interesē mana dzīve un mani nevienam nezināmie draugi, kaut kādi parasti cilvēki. “Rukšos” šo principu esmu atmetis un rakstu jau pirmajā personā. Ilgstoši dzīvojot tālu no civilizācijas un redzot tikai to, kā saule uzlec un noriet, atmiņas ir vienīgā vieta, kurā vēl kaut kas notiek. Kas attiecas konkrēti uz “Rukšiem”, tad sākumā bija tikai atmiņu uzmetumi Feisbukā, ideju par to salikšanu kopā vienā grāmatā, pasvieda frendlistes lasītāji, bet grāmatas uzbūvi es nozagu no Mirwais klipa dziesmai “Naive song”, kurā klauns ar salveti tīra seju un tā ar katru pieskārienu kļūst arvien nogrimmētāka, kamēr dziesmas beigās viņš jau ir pilnībā nogrimēts, tāds klips kā gaita un atpakaļgaita vienlaikus.

Radies iespaids, ka esi mazrakstītājs, bet ar ļoti augstām prasībām pret paša tekstu. Vai taisnība, ka pēdējos labojumus šajā grāmatā veici jau pa ceļam no tipogrāfijas uz veikaliem? :)

Es beidzu rakstīt tikai tad, kad man to ar varu atņem un neļauj vairs turpināt. Arī tagad, ja būtu iespēja, es “Rukšus” papildinātu ar jauniem paplašinājumiem. Vissvarīgākais un vismokošākais man rakstīšanā ir posms starp grāmatas piedāvājumu izdevējam un pašu izdošanu, tas laiks, kad jau saņemta piekrišana, bet vēl iespējams kaut ko labot. Tā ir īstā darba atmosfēra, iespēja publicēties dod vajadzīgo uzrāvienu. Pati grāmatas iznākšana pat vairs nav tik svarīga, galvenais ir dotā iespēja. Patiesībā, pati iznākšana ir bēdīgs notikums, jo man kā autoram atņemta turpmākas meditēšanas iespēja un iestājas tā sajūta, ka viss beidzies un es vairs nekad neko neuzrakstīšu, jo viss jau ir uzrakstīts, bet, ja nav, tad nokavēts. Bet arī ilgstoši atrasties tajā uzrāviena stāvoklī ir grūti, un te nu daudz atkarīgs no izdevēja, no tā, cik viņš man uzticas un vai noķer to īsto brīdi, kad darbs jānoņem no trases.


Foto: Jānis Indāns
 

Kā Tu skaties uz tekstu tagad, kad tas ir grāmatā – tā ir daļa no Tevis vai nu jau vairs nē?

Tā pilnīgi noteikti ir daļa no manis, bet nu jau kaut kādā citādā veidā. Pēc “Tenku” iznākšanas, beidzu par aprakstītajām situācijām domāt un tās atcerēties, iespējams, tāpat notiks arī ar “Rukšiem”.

Vai Tu pats daudz lasi memuārliteratūru un kas ir (ja ir) Tavi paraugi?

Oh, es pēdējā laikā lasu ļoti maz. Pārsvarā pārlasu jau lasīto. Pa rokai vienmēr Dž. D. Selindžers, S. Plātas “Stikla kupols”, Moriseja “Autobiogrāfija”, R. Litvinovas scenāriji un stāsti, pie nepieciešamības atšķiru šīs grāmatas jebkurā vietā, izlasu pāris rindkopas un lieku malā, jo pietiek. Patiesībā, man no literatūras vairs nevajag ne sižetu, ne idejas, galvenais, uzņemt no teksta konkrētā rakstnieka neredzamo esenci, kas koncentrējas baltajās pauzēs starp viņa rakstītajiem vārdiem. Selindžers varētu būt sarakstījis jebko, es vienalga to lasītu nelasot, vienkārši uztvertu tekstu ar kaut kādu 107 maņu, tas ir uztvertu nevis pašu tekstu, bet fonu uz kura tas uzrakstīts.

Iesaki draugiem