Tapusi izcila latviešu fantāzijas triloģija – “Danse Macabre”
2015-08-25
Ex libris
Laura Dreiže
(1990)
Ikdienā darbojos: tulkotāja un redaktore, franču
filoloģijas bakalaurs, Latvijas reģionālā pārstāve vispasaules
rakstītāju izaicinājumā “Nacionālais romānu rakstīšanas mēnesis”
(NaNoWriMo).
Darbi (grāmatas): “Pūķa
dziesma” (2010), “Nepabeigtais
skūpsts” (2010), “Laimes
monitorings” (2011), “Naktstauriņš”
(2012).
Mīļākā/s filma/s: “Gredzenu pavēlnieks”, “Pink
Floyd's The Wall”, “Houla ceļojošā pils”.
Mīļākā/s grāmata/s: Dž. R.R. Tolkīns “Gredzenu
pavēlnieks”, Reinbova Rouela “Fanīte”, Patriks Rotfuss “Vēja
vārds”.
Mīļākais rakstnieks: Džons Ronalds Rūels
Tolkīns.
Mūzika, kas priecē: Pink Floyd, Sleeping at Last,
ķeltu tradicionālā mūzika.
Mīļākā nodarbošanās: fantazēšana vietā un
nevietā.
Moto: viss, kas notiek, notiek uz labu.
Tikko iznākusi tavas jaunās triloģijas
“Danse Macabre” pirmā daļa. Pastāsti, par ko tā
būs!
Sākotnēji
“Danse macabre” bija iecerēts kā viens romāns
par burvju skolu, bet rakstīšanas gaitā tas ne tikai pārtapa
triloģijā, bet arī ar katru lappusi pārsteidza mani pašu – kaut vai
tāpēc, ka varoņi ātri vien pamet skolu un dodas pasaulē. Stāsts ir
par bijušā Lielbritānijas arhimaga meitu Viktoriju, kura ir
pārliecināta – viņas tēvs ir nevis miris dabiskā nāvē, bet
noslepkavots. Lai atklātu patiesību, viņa iestājas Karaliskajā
maģijas akadēmijā – pārģērbusies par zēnu, jo šajā skolā drīkst
mācīties tikai vīrieši, – un tūlīt pat iekuļas sazvērestībā, kas
viņai pat sapņos nav rādījusies. Galvenokārt
“Danse macabre” ir par to, cik varens spēks
piemīt apsēstībai, – cik tālu tā var novest cilvēku un kādas sekas
sagādāt ne vien viņam pašam, bet arī citiem.
Londona un Augšlondona... Kašķīgais latvietis uzreiz
jautās: bet kāpēc ne Rīga un Augšrīga? Kāpēc tavi varoņi dzīvo tik
tālu gan laikā, gan telpā?
Pirmais
“Danse Macabre” idejas aizmetnis piedzima
brīdī, kad pamatskolas vēstures stundā mums stāstīja par Viktorijas
laiku. Mani apbūra šī vēstures perioda krāšņums – balles, tērpi,
smalkās manieres... Uzreiz sapratu, ka gribu par to uzrakstīt, un
šī vēlme pastiprinājās vēl vairāk, kad iepazinos ar šī laika ēnas
pusēm. Tāpēc arī Londona ir sadalīta divās daļās – lai
paspilgtinātu plaisu starp augstāko sabiedrību un zemākajiem
slāņiem. Jāatzīst, lai gan mīlu Latviju, Lielbritānijas kultūra,
vēsture un mitoloģiskais materiāls mani ārkārtīgi vilina visās
savās izpausmēs. Varbūt kādā no savām iepriekšējām dzīvēm esmu
bijusi angliete.
Tavā romānā ir ļoti izteiksmīgi sieviešu tēli, atainojot kā
ar problēmām tiek galā dažādi sieviešu tipi. Tas ir jauši vai
nejauši?
Rakstot es nenošķiru varoņus sieviešu un vīriešu tēlos, es viņus
šķiroju pēc personības – respektīvi, pirmajā vietā ir tēla
īpašības, raksturs, pagātne, kas ir veidojusi viņu tādu, kāds viņš
ir romānā, un tikai tad “pieslēdzas” dzimums. Tāpēc tas noteikti ir
nejaušs rezultāts –
“Danse Macabre” sastopamās sievietes vienkārši
rīkojas tā, kā viņām tas ir raksturīgi.
Piedzīvojumi, burvestības, paralēlas pasaules – kāpēc esi
izvēlējusies fantāzijas žanru?
Tajā brīdī, kad 6 gadu vecumā “satiku” “Gredzenu pavēlnieku”, es
sapratu, ka gribu rakstīt, turklāt gribu rakstīt fantāzijas žanrā.
Mani fascinēja un joprojām fascinē iespēja izkāpt ārpus ikdienas
robežām, pastiept realitāti garumā un plašumā, pat mazliet to
saplēst, lai paskatītos, kas notiek aiz priekškara. Ļaujot iztēlei
brīvu vaļu, es varu aizceļot uz citām pasaulēm, izdzīvot tūkstošiem
dzīvju, paņemt atvaļinājumu no realitātes – kaut vai uz pāris
stundām. Kas var būt vēl labāks?
Kam tu raksti? Vai tev ir savs ideālais lasītājs un kas
viņš ir?
Visupirms es rakstu pati sev – to, ko man pašai gribētos lasīt. Tas
ir labs dzinulis – ja man gribas zināt, kas notiks tālāk, atliek
vien ņemt kladi un pildspalvu un to noskaidrot. Ja runājam par
plašāku lasītāju loku, tad rakstu fantāzijas cienītājiem – gan
tiem, kuriem šī ir pirmā tikšanās ar šo žanru, gan arī tiem, kuri
to jau labi pazīst. Uz vecuma grupām gan nekoncentrējos – lai gan
liela daļa manu lasītāju ir jaunieši, “Pūķa
dziesma” esot iecienīta arī senioru vidū.
Ko lasi pati?
Es pati visvairāk lasu fantāzijas žanra literatūru. Tā ir gan
lieliska iespēja atpūsties no ikdienas, gan noskaidrot, kas šajā
žanrā jau ir izdarīts. Pašlaik lasu Džima Bučera (Jim Butcher)
sēriju “Dresden Files” un izbaudu veiklību un asprātību, ar kādu
autors risina sižetu ar privātdetektīvu-burvi centrā. Esmu
iecienījusi arī šausmu romānus, jo sevišķi Stīvena Kinga darbus,
lai gan zinu, ka pēc tam naktī būs grūti gulēt. Man patīk mūziķu
biogrāfijas un grāmatas par un ap literatūru... un šad tad roka
pastiepjas arī pēc kaut kā romantiska.
Vai lasi arī latviešu autoru darbus? Kuri latviešu
rakstnieki ir tuvākie un kāpēc?
Cenšos iespēju robežās izlasīt visu, ko latviešu autori ir
sarakstījuši fantāzijas un fantastikas žanrā. Pēdējā laikā gan tas
kļūst arvien grūtāk, jo šādu darbu ir krietni vairāk nekā pirms
pāris gadiem – un tas mani ārkārtīgi iepriecina! No mūsu fantastiem
man ļoti patīk Lindas Nemieras grāmatas – tajās ir atrodams
asprātīgs sižets un dzirkstošs humors, kas vienmēr uzlabo dienu.
Laiku pa laikam atgriežos arī pie klasiskām vērtībām un visbiežāk
pārcilāju Rūdolfa Blaumaņa darbus, jo, lai gan tie ir rakstīti
pirms krietna laika, no tiem var ļoti daudz mācīties gan sižeta
vērpšanas, gan kodolīguma ziņā.
Kas tevi iepriecina ikdienā?
Katru dienu cenšos atrast kaut vai pavisam mazu iemeslu priekam.
Tas var būt rīts, kad esmu piecēlusies agrāk un paspējusi izdarīt
vairāk nekā citkārt. Pastaiga pa klusām piepilsētas ielām vakarā.
Tikšanās ar draugiem un tik aizrautīgas sarunas un smiekli, ka
kafejnīcas personāls mums lūdz uzvesties klusāk. Skaļš rokkoncerts,
kluss vakars ar labu grāmatu, klēpī murrājošs kaķis, pieclapīte
ceriņos – jebkas. Un, kad saproti, ka priekiem nav obligāti jābūt
lieliem, tad ir daudz vieglāk tos pamanīt.
Vai rakstniekam ir misija – un kāda ir tava?
Es gribu izstāstīt stāstu un gribu, lai, to lasot, cilvēki labi
pavadītu laiku un pēc pēdējās lappuses izlasīšanas varētu teikt:
“Šī bija patiešām laba grāmata.” Tas arī viss.