Tapusi izcila latviešu fantāzijas triloģija – “Danse Macabre”

2015-08-25

Ex libris

Laura Dreiže
(1990)

Ikdienā darbojos: tulkotāja un redaktore, franču filoloģijas bakalaurs, Latvijas reģionālā pārstāve vispasaules rakstītāju izaicinājumā “Nacionālais romānu rakstīšanas mēnesis” (NaNoWriMo).

Darbi (grāmatas): “Pūķa dziesma” (2010), “Nepabeigtais skūpsts” (2010), “Laimes monitorings” (2011), “Naktstauriņš” (2012).

Mīļākā/s filma/s: “Gredzenu pavēlnieks”, “Pink Floyd's The Wall”, “Houla ceļojošā pils”.

Mīļākā/s grāmata/s: Dž. R.R. Tolkīns “Gredzenu pavēlnieks”, Reinbova Rouela “Fanīte”, Patriks Rotfuss “Vēja vārds”.

Mīļākais rakstnieks: Džons Ronalds Rūels Tolkīns.

Mūzika, kas priecē: Pink Floyd, Sleeping at Last, ķeltu tradicionālā mūzika.

Mīļākā nodarbošanās: fantazēšana vietā un nevietā.

Moto: viss, kas notiek, notiek uz labu.



Tikko iznākusi tavas jaunās triloģijas “Danse Macabre” pirmā daļa. Pastāsti, par ko tā būs!
Sākotnēji “Danse macabre” bija iecerēts kā viens romāns par burvju skolu, bet rakstīšanas gaitā tas ne tikai pārtapa triloģijā, bet arī ar katru lappusi pārsteidza mani pašu – kaut vai tāpēc, ka varoņi ātri vien pamet skolu un dodas pasaulē. Stāsts ir par bijušā Lielbritānijas arhimaga meitu Viktoriju, kura ir pārliecināta – viņas tēvs ir nevis miris dabiskā nāvē, bet noslepkavots. Lai atklātu patiesību, viņa iestājas Karaliskajā maģijas akadēmijā – pārģērbusies par zēnu, jo šajā skolā drīkst mācīties tikai vīrieši, – un tūlīt pat iekuļas sazvērestībā, kas viņai pat sapņos nav rādījusies. Galvenokārt “Danse macabre” ir par to, cik varens spēks piemīt apsēstībai, – cik tālu tā var novest cilvēku un kādas sekas sagādāt ne vien viņam pašam, bet arī citiem.

Londona un Augšlondona... Kašķīgais latvietis uzreiz jautās: bet kāpēc ne Rīga un Augšrīga? Kāpēc tavi varoņi dzīvo tik tālu gan laikā, gan telpā?
Pirmais “Danse Macabre” idejas aizmetnis piedzima brīdī, kad pamatskolas vēstures stundā mums stāstīja par Viktorijas laiku. Mani apbūra šī vēstures perioda krāšņums – balles, tērpi, smalkās manieres... Uzreiz sapratu, ka gribu par to uzrakstīt, un šī vēlme pastiprinājās vēl vairāk, kad iepazinos ar šī laika ēnas pusēm. Tāpēc arī Londona ir sadalīta divās daļās – lai paspilgtinātu plaisu starp augstāko sabiedrību un zemākajiem slāņiem. Jāatzīst, lai gan mīlu Latviju, Lielbritānijas kultūra, vēsture un mitoloģiskais materiāls mani ārkārtīgi vilina visās savās izpausmēs. Varbūt kādā no savām iepriekšējām dzīvēm esmu bijusi angliete.

Tavā romānā ir ļoti izteiksmīgi sieviešu tēli, atainojot kā ar problēmām tiek galā dažādi sieviešu tipi. Tas ir jauši vai nejauši?
Rakstot es nenošķiru varoņus sieviešu un vīriešu tēlos, es viņus šķiroju pēc personības – respektīvi, pirmajā vietā ir tēla īpašības, raksturs, pagātne, kas ir veidojusi viņu tādu, kāds viņš ir romānā, un tikai tad “pieslēdzas” dzimums. Tāpēc tas noteikti ir nejaušs rezultāts – “Danse Macabre” sastopamās sievietes vienkārši rīkojas tā, kā viņām tas ir raksturīgi.



Piedzīvojumi, burvestības, paralēlas pasaules – kāpēc esi izvēlējusies fantāzijas žanru?
Tajā brīdī, kad 6 gadu vecumā “satiku” “Gredzenu pavēlnieku”, es sapratu, ka gribu rakstīt, turklāt gribu rakstīt fantāzijas žanrā. Mani fascinēja un joprojām fascinē iespēja izkāpt ārpus ikdienas robežām, pastiept realitāti garumā un plašumā, pat mazliet to saplēst, lai paskatītos, kas notiek aiz priekškara. Ļaujot iztēlei brīvu vaļu, es varu aizceļot uz citām pasaulēm, izdzīvot tūkstošiem dzīvju, paņemt atvaļinājumu no realitātes – kaut vai uz pāris stundām. Kas var būt vēl labāks?

Kam tu raksti? Vai tev ir savs ideālais lasītājs un kas viņš ir?
Visupirms es rakstu pati sev – to, ko man pašai gribētos lasīt. Tas ir labs dzinulis – ja man gribas zināt, kas notiks tālāk, atliek vien ņemt kladi un pildspalvu un to noskaidrot. Ja runājam par plašāku lasītāju loku, tad rakstu fantāzijas cienītājiem – gan tiem, kuriem šī ir pirmā tikšanās ar šo žanru, gan arī tiem, kuri to jau labi pazīst. Uz vecuma grupām gan nekoncentrējos – lai gan liela daļa manu lasītāju ir jaunieši, “Pūķa dziesma” esot iecienīta arī senioru vidū.

Ko lasi pati?
Es pati visvairāk lasu fantāzijas žanra literatūru. Tā ir gan lieliska iespēja atpūsties no ikdienas, gan noskaidrot, kas šajā žanrā jau ir izdarīts. Pašlaik lasu Džima Bučera (Jim Butcher) sēriju “Dresden Files” un izbaudu veiklību un asprātību, ar kādu autors risina sižetu ar privātdetektīvu-burvi centrā. Esmu iecienījusi arī šausmu romānus, jo sevišķi Stīvena Kinga darbus, lai gan zinu, ka pēc tam naktī būs grūti gulēt. Man patīk mūziķu biogrāfijas un grāmatas par un ap literatūru... un šad tad roka pastiepjas arī pēc kaut kā romantiska.

Vai lasi arī latviešu autoru darbus? Kuri latviešu rakstnieki ir tuvākie un kāpēc?
Cenšos iespēju robežās izlasīt visu, ko latviešu autori ir sarakstījuši fantāzijas un fantastikas žanrā. Pēdējā laikā gan tas kļūst arvien grūtāk, jo šādu darbu ir krietni vairāk nekā pirms pāris gadiem – un tas mani ārkārtīgi iepriecina! No mūsu fantastiem man ļoti patīk Lindas Nemieras grāmatas – tajās ir atrodams asprātīgs sižets un dzirkstošs humors, kas vienmēr uzlabo dienu. Laiku pa laikam atgriežos arī pie klasiskām vērtībām un visbiežāk pārcilāju Rūdolfa Blaumaņa darbus, jo, lai gan tie ir rakstīti pirms krietna laika, no tiem var ļoti daudz mācīties gan sižeta vērpšanas, gan kodolīguma ziņā.

Kas tevi iepriecina ikdienā?
Katru dienu cenšos atrast kaut vai pavisam mazu iemeslu priekam. Tas var būt rīts, kad esmu piecēlusies agrāk un paspējusi izdarīt vairāk nekā citkārt. Pastaiga pa klusām piepilsētas ielām vakarā. Tikšanās ar draugiem un tik aizrautīgas sarunas un smiekli, ka kafejnīcas personāls mums lūdz uzvesties klusāk. Skaļš rokkoncerts, kluss vakars ar labu grāmatu, klēpī murrājošs kaķis, pieclapīte ceriņos – jebkas. Un, kad saproti, ka priekiem nav obligāti jābūt lieliem, tad ir daudz vieglāk tos pamanīt.

Vai rakstniekam ir misija – un kāda ir tava?
Es gribu izstāstīt stāstu un gribu, lai, to lasot, cilvēki labi pavadītu laiku un pēc pēdējās lappuses izlasīšanas varētu teikt: “Šī bija patiešām laba grāmata.” Tas arī viss.

Iesaki draugiem