Romāniņš

Daces Rukšānes debijas romāns “Romāniņš” (2002) bija viens no skaļākajiem notikumiem latviešu literatūrā 2000. gadu sākumā. Tas kļuva populārs tieši ar atklāto, juteklisko stāstījumu, kas centrā izvirzīja sievietes seksualitāti, – tolaik tas daudziem šķita kas jauns un provokatīvs. Grāmata izraisīja ažiotāžu ar varones tēlu – neatkarīgu, spēcīgu sievieti, kura pati kontrolē savu seksuālo dzīvi. Kritiķi pamanīja: lai arī varone ir seksuāli brīva, viņas zemapziņas mērķis bieži vien izrādās tradicionāls – vēlme pēc drošības un mājīguma, ko autore brīžiem apspēlē ar vieglu ironiju. “Romāniņš” bija ļoti ietekmīgs popkultūras fenomens latviešu sieviešu lasītāju vidū – kaut kas starp Bridžitu Džounsu, chick-lit un erotisko romantiku, tikai ar latvisku ikdienas fonu un tiešu valodu – viegli lasāms, seksuāli atklāts stāsts par attiecībām, nodevību, iekāri un sievietes iekšējo pasauli.

“Mans mērķis nekad nav bijis “rakstīt par seksu”. Mans mērķis toreiz bija rakstīt par cilvēku – sievieti, kura jūt, alkst, kļūdās, iemīlas, viļas un atkal pieceļas. Par tuvību, kas reizēm ir komiska, reizēm sāpīga, bet vienmēr patiesa. “Romāniņš” ir stāsts par kaisli un ilūzijām, par spēli starp realitāti un iztēli. Ko es ar to meklēju? Vai mīlestību? Pašapliecinājumu? Aizbēgšanu no ikdienas? Joprojām nezinu. Bet man bija svarīgi parādīt sievietes iekšējo balsi – godīgu un reizē neaizsargātu. Es skaļi izteicu savas domas, kuras reālajā dzīvē pārsvarā nācās noklusēt. Tās bija izvēles, kuras citi vērtē, bet daudz retāk izprot. Ja šis romāns provocē, tad tikai tāpēc, ka es, to rakstot, nejutu nekādas bremzes. Ja tas aizkustina, tad tāpēc, ka mēs gandrīz katrs kādreiz esam bijuši savā “romāniņā” – mazā vai lielā, īsā vai liktenīgā.”

Dace Rukšāne