Patrīcija Purmalniece

9 gadi, Rīga

Mani sauc Patrīcija. Man patīk dažādas radošas nodarbes, tāpēc apmeklēju mākslas studiju un ģitārspēles nodarbības. Savukārt, lai izkustētos apmeklēju peldbaseinu. Brīvajos brīžos patīk lasīt interesantas grāmatas. Tāpat ļoti patīk daudz laika pavadīt svaigā gaisā.

Mana recenzija

Man šī grāmata ļoti, ļoti patika. To ir grūti nolikt malā, jo ātrāk gribas zināt, kas notiks tālāk.
Tas ir stāsts par to, kā puisi vārdā Aivis vecāki vasaras brīvlaikā aizsūta uz laukiem pie vecmammas. Kaut mamma uz šo visu sākumā skatās ar lielām bažām, tomēr Aivis pierāda, ka viss ir kārtībā un viņš var dzīvot pie vecmammas. Aizbraucot uz laukiem Aivis satiek sava tēva bērnības drauga dēlu Renāru, ar kuru kopā, tad arī iesaistās dažādos piedzīvojumos. Tāpat laukos Aivis iepazīstas arī ar Edīti, kura pievienojas puišiem viņu piedzīvojumos.
Šajā grāmatā ir daudz kā pamācoša. Kaut vai tas, kad Aivis piesakās palīdzēt vecmammai izravēt redīsus īsti nezinot kā tas jādara. Rezultātā redīsi ir izravēti, bet balandas ir palikušas. Te nu palīgā nāk draugs, lai šo situāciju atrisinātu. Tāpēc, ja neesi īsti pārliecinats kā tā lieta darāma, labāk pajautāt kā pareizi tas darāms. Tāpat ir parādīts, ka draudzēties var ne tikai puiši ar puišiem un meitenes ar meitenēm, bet arī puiši ar meitenēm.
Grāmata ir interesanta arī ar to, ka tājā parādītie notikumi ir savā starpā nesaistīti – makšķerēšana, kad puiši nakti pavada ezerā, ezera briesmoņa izgatavošana, kapu apzadzēju notveršana, Pirāta glābšana, sastapšanās ar mežacūkām. Tā nemanot pienāk brīdis, kad Aivim jādodas atpakaļ uz Rīgu.
Saviem vienaudžiem ietektu šo grāmatu noteikti izlasīt, jo tajā var uzzināt daudz ko jaunu, it īpaši pilsētnieks par dzīvi laukos. Tāpat grāmatā ir attēlota īsta draudzība. Arī vecmamma, var būt ļoti labs draugs, kuram uzticēties un izstāstīt savus darbus un nedarbus. Pats galvenais, ka laukos var atrast kā labi pavadīt laiku. Tā ir fantastiska un aizraujoša grāmata!

Mana recenzija

Šis bija interesants stāsts. Daudz bija smieklīgo atgadījumu. It īpaši, kad lācēns centās pelnīt naudu Lūsijas tantes dāvanai, veicot dažādus darbus. Bēdīgākais šajā stāstā bija, kad lacēnu sodīja par to, ko viņš nebija darījis un ielika cietumā.
Nepatika tas, ka policija necentās noskaidrot, kas un kā notika patiesībā. Lācēnu zādzībā vainoja tikai tāpēc, ka redzēja kā viņš izskrien no veikala. Pat tas, ka Padingtonam rokās nebija nozagtā grāmata, policijai un tiesai nelika šaubīties par lācēna nevainību. Arī tad, kad Braunu ģimene norādīja uz vainīgo, policija nemeklēja pierādījumus.
Tikai Braunu ģimene noticēja Padingtona teiktajam, un visādi centās pierādīt, ka vainīgais ir cits. Un viņiem tas arī izdevās.
Atrodoties cietumā, lācēns ieguva daudz jaunu draugu, kuri viņam devās palīgā, kad viņš bija nonācis briesmās.
Visjaukākais brīdis bija, kad lācēns atgriezās atpakaļ mājās un viņam tika sagādāts pārsteigums – uz Londonu bija atvesta tante Lūsija.
Saviem vienaudžiem ietektu šo grāmatu izlasīt, jo tā parāda:
- ka cilvēks ar saviem meliem spēj ietekmēt cita likteni;
- ka cilvēks nevar būt skaudīgs, tikai tāpēc ka kādam pieder dārgumi un censties tos iegūt;
- ka ģimenei vienmēr ir jaturas kopā, un grūtos brīžos ir jātic un jāpalīdz.

Mana recenzija

Man šī grāmata ļoti patika. Tajā ir parādīts, ka par draugiem var kļūt ļoti atšķirīgi bērni. Florai patīk būt vienai un vasaras brīvlaikā palīdzēt tētim darbā. Tāpat arī Niks palīdz saviem vēcākiem kāzu organizēšanā, un viņam tas ļoti patīk. Savukārt Eva ir īsta pilsētas meitene, kurai patīk uzvesties kā karalienei, un visam ir jānotiek pēc viņas prāta. Vēl Evai patīk ļoti daudz runāt.
Šos atšķirīgos bērnus kopā saveda kopējs noslēpums – kaimiņiem pazudusī vista, kuru Flora nosauca par Molliju. Bērni rūpējās par vistu, kamēr tā perēja cālēnus.
Evas tēvs Otto gatavojās precēties ar Justīni. Eva to ļoti negribēja, tāpēc visu laiku strīdējās gan ar tēti, gan Justīni. Kad pēc kārtējā strīda Justīne cieta negadījumā, Justīne atteicās precēties ar Otto, jo viņa nevēlējās vairs strīdēties ar Evu.
Šis atgadījums, Justīnes dāvinātā kleita un tēva pārdzīvojumi lika Evai saprast to, ka Justīnei ir jāprecas ar Otto, lai tētis un arī viņa varētu būt laimīgi. Tāpēc Evai bija vajadzīga draugu palīdzība, lai dotos pie Justīnes un lūgtu viņai piedošanu un atgriezties pie tēta.
Saviem vienaudžiem šo grāmatu ieteiktu izlasīt, jo tā parāda, ka draudzība var izveidoties arī tad, ja sākotnēji šis cilvēks šķiet ļoti dīvains. Grāmatā ir parādīts, ka ne vienmēr viss var notikt pēc mūsu prāta, jo ir lietas, kas ir jāpieņem, lai kā arī mēs to negribētu. Tāpat arī ir jāprot atzīt savas kļūdas un lūgt piedošanu.

Mana recenzija

Šī grāmata bija vēl smieklīgāka par iepriekšējo.
Protams arī te Muris izcēlās ar savām idejām, kādai vajadzētu būt mājai. Viņam vajadzēja, lai mājā būtu sapņošanas telpa, atpūtas telpa un vēl citas. Arī tornis bija vajadzīgs. Taču strādāt gan Muris negribēja. Tā vietā Murim radās varena ideja. Viņš apstaigāja ciemu un sarunāja palīgus, taču pirms tam Vufam bija jāiet palīdzēt palīgiem izdarīt viņu darbus. Beigu beigās Vufs visu darīja viens pats.
Kad Muris saprata, ka māja būs tāda pati kā iepriekš, viņš cēla pats savu torni. Tornim nebija sienu un jumta. Muris lepni teica, ka sienas un jumts nav vajadzīgs, jo savādāk tas taucēs viņam vērot zvaigznes. Ilgi viņš gan zvaigznes vērot nevarēja, jo pienāca rudens un naktis kļuva vēsas. Un te nu draugs Vufs kārtējo reizi uztraucās par draugu. Kaut arī Murim bija grūti atzīt savu kļūdu, viņš tomēr atrada veidu kā ar draugu izlīgt. Un draugi atkal kopā dzīvoja savā mājā.
Saviem vienaudžiem ieteiktu šo grāmatu izlasīt, jo no Vufa un Mura var mācīties, kā draugiem sadzīvot.

Mana recenzija

Ļoti interesanta un smieklīga grāmata. Gribējās ātrāk uzzināt, kas būs tālāk, tāpēc arī ātri izlasīju.
Vismieklīgākais bija Muris – liels sapņotājs un mākslinieks. Katru reizi, kad viņš par kaut ko sapņoja, teica, ja šī vēlēšanās piepildīsies, viņš vairs nekad neko negribēs. Taču tā nebija, jo tiklīdz rādās jauna vēlēšanās, tā dziedāja savu veco dziesmu. Tāpat Muris bija iedomājies, ka viņš ir izcils dziedātājs. Vēl Muris bija arī mākslinieks.
Savukārt Vufs bija ļoti strādīgs. Viņš vienīgais strādāja dārzā. Vēl Vufs ir ļoti kautrīgs, jo nespēj ne Murim kaut ko atteikt, ne arī pateikt patiesību par viņa šausmīgo dziedāšanu. Vufs domāja, ka tā viņš apvainos draugu un Muris ļoti pārdzīvos. Tāpat Vufs nespēja kaimiņienei pateikt, lai viņa atdod atpakaļ to, ko reiz ir no viņa aizņēmusies, taču nav vēl arvien atdevusi.
Visiem zināms, ka suns un kaķis nevar mierīgi sadzīvot. Šis stāsts parāda, ka starp suni un kaķi tomēr var pastāvēt draudzība. Tāpēc iesaku saviem vienaudžiem šo grāmatu izlasīt.

Mana recenzija

Grāmata viegli un ātri lasās, protams bija arī smieklīga. Taču šī grāmata sagādāja vilšanos, jo daļa tajā minēto Emīla nedarbu jau ir aprakstītas iepriekšējās grāmatās par Lennebergas Emīlu. Biju domājusi, ka tā būs par jauniem un iepriekš nelasītiem nedarbiem, bet jauno nedarbu bija maz. Tāpat gribējās, lai šie nedarbi būtu vairāk aprakstīti.
Grāmatu ieteiktu noteikti izlasīt slinkajiem lasītājiem, jo domāju, ka pēc tam viņi gribēs izlasīt visas grāmatas par Lennebergas Emīlu, kur viņa nedarbu ir vairāk un sīkāk aprakstīti.

Mana recenzija

Tāpat kā pirmās divas grāmatas par Koko un Riko, arī šī viegli un ātri lasās. Taču šī grāmata bija tāda kā nopietnāka. Zinot, ka Koko un Riko nekad nevar nosēdēt mierā, gribējās, lai būtu vairāk jautrības.
Vislabāk patika Rīts, kur parādīts, ka patiesībā žurkas un cilvēki savā uzvedībā ir vienādi.
Vēl man patika Pavasara zibeņpērkons, jo Koko un Riko, lai neatklātu savu nedarbu, veikli sastāstīja, ka pie vainas bijis pirmais pavasara zibeņpērkons.

Mana recenzija

Bija prieks atgriezties Trokšņu ciemā un lasīt par jauniem bērnu piedzīvojumiem. Tāpat kā iepriekšējās grāmatas par Trokņu ciemu, arī šī bija viegli un ātri lasāma. Žēl tikai, ka šī grāmata ir tik īsa.
Trokšņu ciema bērni ir ļoti draudzīgi un izdomas bagāti, jo viņi vienmēr atrod ar ko nodarboties. Rīkojot Bērnu svētkus, bērni spēja izdomāt kā īstenot dažādas atrakcijas, tikai viņi bija neizpratnē, kāpēc mazajai Čerstinei nekas no tā visa nepatika. Taču, kad mamma pateica priekšā, ka Čerstine vēl ir par mazu tādām atrakcijām un viņai vajag kaut ko mierīgāku, bērni izdomāja arvien jaunas iespējas kā izklaidēt mazo meiteni.
Trokšņu ciema bērni ļoti priecājās par pavasara atnākšu, jo apkārt viss sāk zied un ir skaisti, var iekāpt lielākās un mazākās peļķēs, apbrīnot dzīvnieku mazuļus, un dažu labu arī barot.
Tāpat bērni priecājas par Ziemassvētkiem, jo tad var doties uz mežu pēc eglītes, palīdzēt cept piparkūkas un protams saņemt dāvanas.
Saviem vienaudžiem ieteiktu šo grāmatu izlasīt, jo no Trokšņu ciema bērniem var mācīties, kā jautri pavadīt laiku.

Interesantas grāmatas var lasīt jebkurā vietā

Mana recenzija

Man šī grāmata ļoti patika. Tā viegli un ātri lasās. Tajā ir jauki un brīžiem smieklīgi apraksti. Skumīgi bija tas, ka trusītis ar māsiņām bija palikuši bez vecākiem. Trusītis Pēterītis apzinājās, ka viņš ir atbildīgs par savām jaunākajām māsām, tāpēc centās viņas no visām briesmām pasargāt, pats riskējot ar savu dzīvību, kad devās uz Makgregora kunga dārzu. Ļoti patika Mazais Benjamiņš, kurš uz visu raudzījās ar lielu piesardzību. Grāmatā nav attēlots uzjautrinošais Pūkastītes, Garausītes un Baltļipītes ķīviņš par to, kura no viņām trim ir vecākā, kas bija attēlots kinofilmā par Trusīti Pēterīti. Vēl viens bēdīgs brīdis bija, kad sprādzienā tika sagrauts trusīšu mājoklis. Grāmatas beigas ir laimīgas: trusīši atguva iespēju brīvi doties uz dārzu, bet Bea palika kopā ar Tomasu. Tāpat Tomass bija mainījis savu attieksmi pret dzīvošanu laukos.

Iesaki draugiem