Dainis Gžibovskis: Elizabete Gilberta "Ēd, lūdzies, mīli"

2011-04-07

Domāju, ka katram no mums dzīvē pienāk brīdis, kad vienkārši sabrūkam vannasistabā, virtuvē vai gaitenī uz grīdas un šķiet, ka nekam tavā dzīvē nav bijusi jēga – zudusi apetīte pret visu, ko iepriekš darīji ar tādu prieku un aizrautību. Ir viena sieviete, kura par savu dzīves pagurumu un tā ārstēšanu ir pastāstījusi visai pasaulei – grāmatā Ēd, lūdzies, mīli.

Elizabete Gilberta ir patiešām apbrīnojama sieviete, kura pat ir iekļuvusi pasaules ietekmīgāko cilvēku sarakstos. Pēc viņas biogrāfiskā romāna izlasīšanas arī jūs atzīsiet viņu par vienu no ietekmīgākajām pasaules rakstniecēm – kā gan viņa var tāda nebūt, ja iedvesmo pārvarēt dzīves pelēcību tik daudzus cilvēkus visā pasaulē?!

Protams, dažiem no mums patīk savas jūtas slēpt, citiem patīk skraidīt apkārt un vaimanāt, izkaisot savu bēdu pa visu pilsētu. Vīrieši dodas bēdas slīcināt krogā, bet sievietes kafejnīcā pie vīna glāzes vai arī šopingā lielveikalā.

Tomēr, ja dzīves krāsas izbalojušas, tad nevajadzētu ļaut tām izbalēt līdz melnbaltajiem toņiem. Elizabete Gilberta dalās savā pieredzē un aicina, lai ēdam, lūdzam un mīlam. Teikšu godīgi – Gilbertas darbs ir krietni vien efektīvāks nekā vairums pašpalīdzības grāmatu. Tā ir reāla cilvēka pieredze.

Viņa vienu dienu sadomā, ka uz gadu pametīs darbu, lai ceļotu uz trim valstīm – Itāliju, Indiju un Indonēziju. Grāmatas autore šajā laikā dara lietas, kurām nebija atradusi laiku ikdienas steigā un turpina darīt lietas, kuras bija pametusi pusratā, tā īsti pat neiedziļinoties to būtībā. Nu viņa Romā apgūst itāļu valodu un ēd tik daudz un garšīgi, ka nekādām diētām dzīvē vairs nav vietas. Indijā viņa pakļauj sevi garīgai izaugsmei. Indonēzijā viņa līdzsvaro šīs divas pasaules – garīgo un laicīgo.

Ja grāmata sākumā šķiet mazliet banāla un domāta tikai raudulīgām sievietēm un ar dzīvi neapmierinātiem vīriešiem, tad pēc pārdesmit lapaspusēm saproti, ka šajā romānā aprakstīts tas, pēc kā visi tiecamies – pēc līdzsvara savā dzīvē. Mēs gribam būt izkopti garīgi un arī fiziski baudīt šo dzīvi, bet retais no mums ir gatavs atdot savu dzīvi klosterim vai arī nodoties nebeidzamai uzdzīvei.

Šī grāmata mani patiešām pārsteidza – ļoti patīkami pārsteidza. Kvalitatīva, interesanta un ārkārtīgi iedvesmojoša lasāmviela. Draugiem, kuri mokās ar dzīves pagurumu, es iesaku nevis zāles, bet gan šo grāmatu. Jāizlasa būtu visiem, kas savā dzīvē grib kaut ko jaunu vai arī vienkārši grib uzvarēt cīņā pār pavasara vai rudens depresiju.

Protams, ka šāds dižpārdoklis ir ekranizēts, turklāt, galvenajā lomā ir Džūlija Robertsa. Lai gan viņa ir fantastiski talantīga aktrise, tomēr nespēj sniegt tās emocijas, kādas sniedz grāmata. Šoreiz vairāk noticēju Gilbertai, nevis Robertsai.

Ekranizējums ir tikai vājš vizuālais grāmatas variants.

Par mīlestību grāmatā – prieks, ka grāmatas pamatā nebija salkana mīlas stāsta. Mīlestība bija – vairāk jau pašas autores siltās jūtas pret dzīvi un to, ko viņa dara.

VĒRTĒJUMS: 10/10

Dainis Gžibovskis, http://dgpyfrom.wordpress.com, 6.04.2011.

Lasītāju atsauksmes