Bārbala Simsone: Viljams P. Jangs "Būda"

2010-01-15

Ziņa, ka 21. gadsimta sākumā pasaules pieprasītāko grāmatu topos ilgāk par diviem gadiem atradies teoloģiskas ievirzes romāns, sākumā šķiet pārpratums. Tomēr fakts paliek fakts - agrāk nevienam nezināmā amerikāņa Viljama Pola Janga pirmais un pagaidām vienīgais darbs Būda populārajā interneta grāmattirgotavā amazon.com savācis teju vai 4000 atsauksmju, kas pauž, ka 1) šis darbs ir līdzvērtīgs ja ne Bībelei, tad vismaz Džona Banjana „Svētceļnieka gaitai” un gluži tāpat izmainīs pasauli; 2) šis darbs ir ķecerīgs un bīstams; 3) šis darbs ir slikti uzrakstīts, sentimentāls un garlaicīgs; 4) šis darbs neatstāj nevienu lasītāju sausām acīm un nepārvērstu sirdi, 5) utt.

Romāna sižets sākotnēji nevēsta itin neko pārdabisku – gluži parasta ģimenes tēva Makenzija jeb Maka Filipsa dzīve kļūst par skumju eksistenci, kad tiek nolaupīta un nogalināta viņa sešgadīgā meita. Taču kādu dienu Maka pastkastītē iekrīt aicinājums uz tikšanos, ko parakstījis ... Dievs. Apņēmībā atklāt, kurš īsti ar viņu izspēlē tik ļaunu joku, Maks dodas uz tikšanos „būdā”. Būda ir viens no romāna spēcīgākajiem tēliem, kas sasien vienotā veselumā stāsta reālistisko un mistisko daļu – tā ir tā pati būda, kurā nolaupītājs izdzēsis Maka meitiņas dzīvību, kurp viņš baidās doties, jo tā ir visu viņa dzīves sāpju, baiļu un šausmu kvintesence – tomēr tieši turp jādodas, ja vēlas no tām atbrīvoties. Psihoterapeiti teiktu, ka šī ir tipiska zemapziņas „uzrakšana”, taču Maks, iespējams, viņiem nepiekristu. Romāns ar jebkuram no mums vistumšākās iespējamās ilustrācijas – mīļa cilvēka zaudējuma – palīdzību uzstāda mūžseno jautājumu „Kāpēc labais Dievs pieļauj pasaulē sāpes?” Atbildes uz šo un citiem jautājumiem piedāvā Maka sarunas trīs dienu garumā ar To vai Tiem, ko viņš sastop būdā. Šī grāmatas centrālā daļa – vienlaikus privāta dvēseles atklāsme un daudzu sāpīgu un neskaidru jautājumu celšana gaismā, pretstatot iemācīto un paša piedzīvoto – nereti šokē, uzskatāmi parādot, cik nepilnīgi ir mūsu priekšstati un cik bezgala citādi varbūt viss ir.

Konservatīvam lasītājam „Būda” sagādās ne mazumu pārsteigumu. „Nē, tāds nepavisam nav Dievs!” interneta komentāros sašutuši kliedz neskaitāmi „tie, kas zina labāk”. Tieši tāpēc, ka „Būda” apgriež mūsu priekšstatus kājām gaisā un izpurina no kabatām visu to saturu, grāmatu ieteicams lasīt lēnām. Kāpēc mums - jebkuram, kurš kādreiz dzīvē dusmojies uz Dievu, pieprasījis paskaidrojumus par savas dzīves likstām un netaisnību, cīnījies ar nespēju piedot un neticību beznosacījumu mīlestībai, - šķiet, ka mēs tik labi zinām, kāds ir, izskatās, ko domā un dara Dievs? Autors brīdina – mēs Dievu ieslogām pašu savu priekšstatu kastītē, kuri visbiežāk aizgūti no vecāku vai citu bērnības autoritatīvo figūru nepilnīgajiem tēliem, piedēvējam Viņam veselu gūzmu mums zināmo cilvēcisko ierobežojumu, un visbeidzot nobīstamies no ļaunā un paštaisnā elka, kādu paši sev esam izveidojuši. Bet kastē ieslodzīts Dievs vairs nespēj palīdzēt nevienam.

Intervijās Jangs atzīst, ka „Būda” lielā mērā ir viņa paša garīgā autobiogrāfija, ļoti personiski izsāpēts vēstījums. „Būdas” lielākais sasniegums ir tas, ka garīgo jautājumu iztirzāšanu ir tā novilkusi lejup no augstām teoloģiskām sfērām un nolikusi ikvienam cilvēkam aizsniedzamā teritorijā, turklāt izdarījusi to ar tādu patiesumu (ja arī ne literāro meistarību), ka emocionālā reakcija, ko tā izsauc, ir ārkārtīgi intensīva. Grāmatai pārmetot pausto uzskatu ķecerību, daļa „to, kuri zina labāk” nav pamanījuši, ka postmoderni brīvdomīga ir tikai forma, kādā tiek pasniegts visai ortodoksāls saturs. Debates, kuras risina Maks un Jēzus, kopīgi slaukot Dieva Tēva pagatavoto vakariņu traukus, vai sānu pie sāna guļot uz laipas un raugoties zvaigznēs, tāpēc vien nekļūst mazāk bibliski pamatotas. Autora versija par ļaunuma problēmu un citiem sāpīgiem ikdienas cilvēka jautājumiem liecina, ka viņam nav sveši nedz Baznīcas tēvu Sv. Augustīna un Akvīnas Toma, nedz laikmetīgā klasiķa K.S. Luisa darbi, taču smagnējas teoloģiskas formulas viņš pasniedz ikdienišķā, vidusmēra baznīcā gājējam un arī negājējam viegli saprotamos tēlos un terminos. Ja šie tēli pirmajā momentā satricina mūsu ieskaņojušos priekšstatus - jo labāk. Dievs, kādu sastop Maks, nav mūsu iedomātais bārdainais vectēvs, Jēzus nav gleznās redzamais garmatainais jauneklis, Svētais Gars nav balts baložveidīgais. „Vai jūs patiešām ticat, ka Dievs ir tumšādaina sieviete?” kāds intervētājs reiz jautāja Jangam. „Vai jūs patiešām ticat, ka Viņš ir baltādains vīrietis?” Jangs atvaicāja. Ir taisnība, ka visi Dieva attēli ir mūsu pašu iedomu projekcijas, taču tieši tāpēc nav pamata vienus vērtēt augstāk par citiem. Un „Būdas” vēstījuma alegorija ir pavediens, kas dažiem kritiķiem liek salīdzināt šī romāna nozīmi 21. gadsimtā ar to, kāda „Svētceļnieka gaitai” bija 18. gadsimtā.

Atsevišķi lasītāji sūdzas, ka tekstā pārāk bieži parādoties vārds „attiecības”, taču tas ir tieši tas, ko autors mēģina pateikt – ka cilvēka dzīves ideāls ir nevis baiļpilna paklausīšana tāla, barga un anonīma Dieva izdotam likumu kopumam un reliģisku rituālu bezdomu atkārtošana, bet neuzspiestas, brīvas attiecības ar Kādu, kurš ir tuvāks par blakussēdētāju un mīlošāks par vislabāko tēvu. Interesanti vērot, ka agresīvie komentētāji grāmatu vērtē galvenokārt kategorijās ”teoloģiski pareizs / nepareizs” un savu uzskatu pamatošanai blīvi citē Bībeli, kamēr labvēlīgie runā par viņos rosināto sirdsprieku un atjaunotni. Šī ir grāmata, kas atjauno priekpilnu izbrīnu par dzīvi, un nav izslēgts, ka tieši šai aspektā slēpjas „Būdas” pārsteidzošā popularitāte - praktiski bez jebkādas reklāmas kampaņas, tikai „no mutes mutē” nodotas informācijas iespaidā pārdoti vairāki miljoni grāmatas eksemplāru un veikti tulkojumi neskaitāmās valodās. Jo – un nenoliedzu, tā ir manis pašas iedomu tēla projekcija – man šķiet, ka Dievs, lasot šo grāmatu, būs pasmaidījis.

Bārbala Simsone, Kultūras Forums, 15.01.10.

Lasītāju atsauksmes