Bārbala Simsone: Nīls Geimens "Koralīna"

2010-01-08

Reiz sensenos laikos, kad gadskaitļi vēl sākās ar 18.... un brāļi Jakobs un Vilhelms Grimmi klejoja pa romantiskajiem Vācijas lauku apvidiem, vākdami un pierakstīdami paaudžu paaudzēs stāstītās Kinder- und Hausmärchen, viņiem vēl ij prātā nenāca apgaismība, kas dažus gadus vēlāk piemeklēja (kā vēsta nostāsts) viņu izdevēju – ka šitādus stāstus tak nevar stāstīt maziem bērniem! Nabaga meitēnu Sarkangalvīti mežā aprij izbadējies plēsējs, Sniegbaltītes māti (jā, jā, nevis pamāti!) pēc neveiksmīgā meitas slepkavības mēģinājuma nomoka ar spāņu inkvizīcijas cienīgiem paņēmieniem, bet Pelnrušķītes pusmāsas, lai iespīlētos bēdīgi slavenajā apavā, nošņikā sev kāju pirkstus un papēžus... Kapeņu šausmas, ne pasakas! Un tā nu brāļi ķērās pie nogludināšanas, pieķemmēšanas un appušķošanas darbiem, piešķirot Sarkangalvītei glābēju mednieku, svītrojot ķirurģiskos kājiņas samazināšanas mēģinājumus un citas vardarbīgas izdarības, atmetot – vai jums prāts! - visas atsauces uz intīma rakstura norisēm starp varoņiem, Sniegbaltītes, Ansīša un Grietiņas ļaunās mātes pārsaucot par pamātēm, visas varones par princesēm, visus puišus par prinčiem – lai jau bērniem tiek tas prieks! Un nevienam neienāca prātā pajautāt, kamdēļ, ja reiz šie stāstiņi ir tik briesmonīgi, tie tikuši stāstīti gadsimtiem ilgi, neizaudzējot veselas traumētas jaunatnes paaudzes?

Patiesība, kā to vēlāk skaidroja gudri psihologi un filozofi, ir tāda, ka bērniem nav iebildumu pret šaušalīgām epizodēm. Vēl jo vairāk, tīksmīga drebināšanās zemsegas drošībā kāpina gandrīz jebkura lasāmgabala vērtību mazo acīs. Un tieši tāpēc vēl teju 200 gadu pēc Grimmu pūliņiem visā pasaulē populāras ir tādas bērnu grāmatas kā nule latviski tulkotā un izdotā (tāpat kā 3D animācijas filmas formātā svaigi ekranizētā) Nīla Geimena “Koralīna”, uz kuras vāka rindojas neskaitāmi  brīdinājumi par pasakas biedējošo saturu – un kas tieši tādēļ tik neatvairāmi vilina.

Nīls Geimens, ko latviešu lasītājs jau pazīst no darbiem “Nekadiene”, “Zvaigžņu putekļi” un “Anansi dēli”, izmēģinājis roku dažādu žanru darbos – komiksā, īsstāstā, dzejā, scenārijā, romānā, - tomēr “Koralīna” ir viens no viņa pirmajiem darbiem, kas veltīti bērniem. Geimena daiļrades cienītāji būs pamanījuši, ka ar uķināšanos rakstnieks neaizraujas, viņa stils neatkarīgi no žanra drīzāk dēvējams par gotisku šausmu un fantāzijas sajaukumu – un izņēmums nav arī bērnu grāmatas. Būdams meistars universālu slepeno baiļu preparēšanā, nirstot mūsdienu kultūrleģendu pasaulēs un rokoties zemapziņas dzīlēs, velkot no tām ārā vistumšāko un nekautrējoties vienkāršā valodā runāt par psiholoģiski sarežģītām tēmām, Geimens to meistarīgi dara arī šajā grāmatā.

Koralīna sižetiski iederas kaut kur starp Luisa Kerola klasisko “Alisi Aizspogulijā” un Stīvena Kinga “tumšo” fantāziju. Tomēr stāsts sākas pasakai atbilstoši, mūsu priekšā ir pavisam parasta ģimene – maķenīt kontrolējoša, vienmēr aizņemta māte un jauks, vienmēr aizņemts tēvs, kuri īsti nesaprot, ko iesākt ar savu mazgadīgo meitu. Koralīna vada vasaras brīvdienas, garlaikojoties klusajā mājā, kur vienīgie sabiedrotie ir ekscentrisku kaimiņu – pensionāru trio, un pusnopietni ilgojas pēc citas realitātes – vairāk uzmanības, vairāk rotaļu, mazāk ierobežojumu un varbūt... bez nomācošās vecāku ne-klātbūtnes. Kā izrādās, šī cita realitāte gaida tepat - aiz durvīm, aiz kurām dienasgaismā ir tikai ķieģeļu siena. Jau kopš Zilbārža laikiem katrs pasakas lasošs bērns zina, ka ir durvis, kuras labāk neatvērt – un kuras saskaņā ar pasaku likumībām nekad nepaliek aizvērtas. Taču aiz durvīm negaida nedz Nārnija, nedz Aizspogulija - tikai parasts dzīvoklis, spokaini līdzīgs vecajam. Ēdiens tur ir gardāks, rotaļlietas labākas, kaimiņi interesantāki, bet Cita Māte un Cits Tēvs, atšķirībā no mūždien aizņemtajiem “oriģināliem”, meiteni vēlas paturēt uz visiem laikiem. Koralīnai jāizšķiras – vai turpināt dzīvot nepamanāmai un nepamanītai vai tikt uzmanības (burtiski) apēstai... Ak jā, vēl kāds sīkums – Citiem vecākiem acu vietā ir pogas, un kārtības labad viņi vēlas tādas iešūt arī jauniegūtajai meitai, un vēl viņi vēlas meitenes dvēseli...

Neatklājot tālāko sižeta norisi, var teikt, ka “Koralīna”, tāpat kā lielākā daļa pasaku, ir īsta zelta bedre freidisku un jungisku simbolu meklētājiem, taču šie pazīstamie simboli ir pārsteidzoši iedarbīgi. Kā lielākā daļa pasaku, arī “Koralīna” stāsta par apdāvināta un sāpināta bērna ceļu uz pieaugšanu. Apspēlējot jebkura bērna lielākās bailes – pazaudēt vecākus (un otrādi), Geimens atļaujas pieskarties arī citām bažām – varbūt vecākiem bez bērniem klātos labāk (un otrādi), un tieši šī dubultmorāle padara stāstījumu neomulīgu. Valdonīgā Cita Māte un bezpalīdzīgais Cits Tēvs kā greizie spoguļattēli palīdz Koralīnai izprast, kā viņai pietrūkst savos vecākos, un pārkāpt pāri aizvainojumam, nezaudējot ne dvēseli (bērna uztverei varbūt mazāk izprotams jēdziens), ne acis, kas savukārt ir ļoti ietilpīgs simbols - asociācija ar Edipu nebūt nav vienīgā. Latviešu lasītājs, iespējams, nepamanīs to, kas skaidri redzams grāmatas oriģināltekstā un īpaši audioversijā – vārdu “acs” (“eye”) izrunā identiski vārdam “I” (“es”), un tā ir Koralīnas patība, viņas “es”, ko draud atņemt Citas Mātes žņaudzošā, tomēr (to nenoliedz arī vēstītājs) neviltotā mīlestība. 

Pasakas vēstītāja balss nepieder bērnam – tā ir pieaugušā lietišķā balss, kas neļaujas liekām emocijām pat šausmu momentos, kādu grāmatā nav mazums, tomēr perfekti uztver bērna domu gaitu. Geimens meistarīgi nobalansē stāstījumu uz naža asmens starp fantāziju un realitāti – mistiskais tiek rādīts, bet ne izskaidrots, baismīgais – taustāms, bet pārvarams, jautājumi – nojaušami, bet atbildes – neuzspiestas. Koralīna, piemēram, nekad nemēģina noskaidrot, kas īsti ir Cita Māte, bet rīkojas, lai to uzveiktu – prakse, nevis teorija galu galā ir jebkuras pasakas atrisinājuma pamatā. Kā vēstī Čestertona citāts grāmatas ievadā: “Pasakas ir vairāk nekā patiesas: ne jau ar vēstījumu, ka pasaulē ir pūķi, bet arī ar apgalvojumu, ka tos iespējams uzveikt.”

Daļa pieaugušo, kam acīmredzot tuvs ir Grimmu izdevēja pasaules skatījums, nevilcinās vispasaules tīmekļa vietās publiski vaimanāt – mošķi un spoki, šausmas, kas tā par bērnu grāmatu! Taču jebkura (bērna un arī pieaugušā) dzīvē pienāk situācijas, kad rozā pasaku fejas vairs nepalīdz. Un, pārfrāzējot citu lielisku bērnu grāmatu autoru – Ērihu Kestneru, ir noziegums ar viņiem par šīm lietām laiku pa laikam (un saprotamā valodā) neparunāt.

Bārbala Simsone, Kultūras Forums, 08.01.10.

Lasītāju atsauksmes