Madara Cālēna: Frānsiss Skots Ficdžeralds "Neticamais stāsts par Bendžaminu Batonu"

2009-05-14

Šonedēļ medijos pamanījusi rokgrupas Bay City Rollers (bēdīgi) slavenā menedžera Tema Petona nāves ziņu, uz mirkli apjuku, jo vienā bildē bija mūsdienīgi ģērbies, muskuļains, matains džeks, otrā — sakrities, izstīdzējis, plikpaurains sirmgalvis melnā uzvalkā. Neizlasot tekstu, uzreiz nevarēju saprast, kura bilde ir vecāka. Vecais vīrs šķita esam jaunā vīrieša pagātnes inkarnācija. Šī mulsinošā sajūta sasaucas ar par džeza laikmeta un pazudušās paaudzes romānista dēvētā Frānsisa Skota Ficdžeralda Neticamā stāsta par Bendžaminu Batonu radītajām noskaņām, autoram pulksteni pagriežot atpakaļgaitā.

Manipulēt ar laiku vēlējies teju ikkatrs — gan triviālu, gan nopietnu iemeslu dēļ: lai atteiktos no neapdomīgi paņemta kredīta vai atjaunotu sagandētas attiecības; lai atšķetinātu vēstures mīklas vai atgrieztu dzīvē sev tuvos cilvēkus un, protams, lai atgūtu jaunību. Ļoti nopietns, biblisks motīvs šī atgriešanās ideja — runa ir par kaut ko pārcilvēcisku, nelabojamā labošanu, atgriežoties izejas punktā. Taču Skota Ficdžeralda Neticamais stāsts par Bendžaminu Batonu ir visai jauneklīga āzēšanās ar ideju par reversā piedzīvotu laiku. Stāstiņš līdz mums diez vai nonāktu, ja tas nebūtu kļuvis aktuāls, pateicoties 13 Oskara nominācijas saņēmušajai filmai ar Bredu Pitu un Keitu Blanšetu galvenajās lomās. Šā stāsta ekranizācija skar mūsdienu diskusiju par to, cik lielā mērā reālisms ir stāstniecības pamats, kā to uzskata daži ietekmīgi kritiķi. Kā trāpīgi norādīts portāla Conceptual Fiction rakstā, runājot par mūsdienu stāstniecības ietekmīgāko nozari — kinematogrāfiju, no 50 visu laiku ienesīgākajām filmām tikai septiņas ir nosacīti reālistiskas (ja pie reālistiskajām tiek pieskaitītas filmas Forests Gamps, Titāniks un Žokļi). Grāmatā, kurā darbība notiek nedaudz atšķirīgi kā filmā, kāds turīgs baltimorietis Rodžers Batons nepacietīgi gaida savā ģimenē pirmdzimto. Ir 1860.gads, un Batonu laulātais pāris ir nolēmis atšķirties no masas — dzemdības notiks slimnīcā, nevis mājās, kā tas ierasts tajā laikā (un stilīgākajās ģimenēs mūsdienās).

Šī detaļa jau sākumā rada aizdomas, ka kaut kas nav tā, kā tam vajadzētu būt. Lasītājs kļūst tramīgs līdz ar Batonu, kurš, apņēmīgi ieejot slimnīcā sastop apmulsušus, nerunīgus, nelaipnus medicīniskā personāla darbiniekus. "Kā gāja?" viņš aizelsies noprasa, vispirms ieraudzījis ārstu. "Kas bija? Kā viņa jūtas? Zēns? Kas piedzimis? Kas...?" Uz to ārsts aizgrābtajam Batonam aizkaitināti noskalda: "Runājiet sakarīgi!" Lasītāja prātam cauri izskrien visi iespējamie scenāriji — miris bērns vai māte (viņa tā arī stāstā nefigurē), kroplis, hermafrodīts, monstrs? Bet nē, Ficdžeralds nav tik prognozējams. Lūk, ko misters Batons ieraudzīja, beidzot nokļuvis līdz savam mazulim: "Ietīts apjomīgā, baltā segā, teju vai iestūķēts gultiņā ar stūķēšanu, tur sēdēja gadus septiņdesmit vecs vīrs."

Tālākais varētu attīstīties vismaz divos virzienos. Reālistiskajā gadījumā stāstiņš varētu izvērsties par literāru ieskatu gerontoloģijā (zinātnē, kas pēta novecošanas mehānismus), tādējādi pretēji stāsta humoristiskajam ievadam pārtopot par nopietnu lasāmgabalu. Otra iespēja ir turpināt absurda loģiku un ļaut jaundzimušajam sirmgalvim dzīvot no otra gala, tas ir, kļūt jaunākam. Tā ka — Ficdžeralds ir pazīstams ar jaunības un cerību, novecošanas un rezignācijas tematiku, viņš izvēlas otro variantu.

Atšķirībā no krāšņās filmas stāstiņš ir askētiskāks un konspektīvāks, ātri izlasāms. Taču tas neliedz pat caur humoru izjust klaustrofobiski eksistenciālo atvaru, virs kura allaž dzīvosim. No zaudējuma neizvairīties, pat atgūstot jaunību, kā liecina "nojaunojušā" Batona gadījums. Šis lieliskais stāsts, veidojot apli, iesūcas atpakaļ sevī.

Madara Cālēna, speciāli "Dienai"

Lasītāju atsauksmes