Bārbala Simsone: Juris Rubenis "Ievads kristīgajā meditācijā"

2008-12-12

Ik gadu tikpat negaidīti kā pirmais sniegs Latviju piemeklē Ziemassvētki. Ik gadu tikpat pēkšņi ap šo laiku sabiedrību piemeklē atskārsme, ka dzīves biezputrai taču jāpiemet kāda nebūt garīguma šķipsniņa, ka kaut kā pietrūkst dienišķajā skrējienā starp darbu, mājām un lielveikalu, pēc labāk atalgotas vietas, dārgākas mašīnas un zīmolotākas somiņas. Diemžēl arī garīgumu steidzīgais pilsonis vēlas saņemt tieši tāpat kā maltas gaļas porciju pie lielveikala vitrīnas – precīzi nosvērtu, aši iemērītu, glīti ietītu celofānā, ar cenas uzlīmi uz sāniem, gatavu tūlītējai lietošanai. Tikai, Dieva dēļ, nekādas vilcināšanās un nekādas garas domāšanas – jāskrien taču vēl pēc eglīšu bumbuļiem…

Tos, kas vēlēsies jaunajā Jura Rubeņa grāmatā „ Ievads kristīgajā meditācijā” atrast „Zvaniņš skan” stilā noformētu, spoži tinkšķošu garīguma „paciņu”, ko aši uzdāvināt, varbūt pat pieklājības pēc pašķirstīt un tikpat aši aizmirst līdz nākamajiem sezonālās dievbijības uzplūdiem, sagaidīs vilšanās. Rubeņa grāmatas un sprediķi arvien izcēlušies ar to, ka šokē „miera, labestības” alkstošo ierindas cilvēku, kura vienīgais lūgums Dievam ir – kaut Dievs viņu liktu mierā. Joprojām dzīvā atmiņā kāds no agrākajiem mācītāja sprediķiem, kurā par ilustrāciju nonivelētajai Ziemassvētku jēgai kalpo no veca marcipāna izgatavotas, apkošļātas Kristus bērna figūras tēls. Arī šai grāmatā Dr. Rubenis nepakļaujas vispārējai vēlmei svētkos dzirdēt labestīgu pļāpāšanu dvēseļu pacilāšanai.

Kāds pazīstams mācītājs ar smaidu aizrādīja, ka nupat iznākušās grāmatas nosaukums sabiedēs divas dažādas cilvēku grupas – proti, tie, kas nav regulāri baznīcas apmeklētāji, izbīsies no vārda „kristīgā”, bet tie, kas ir – no vārda „meditācija”. Patiesībā nav ko bīties nedz vieniem, nedz otriem. Grāmatas tēma – meditācija – no vienas puses, vairumam cilvēku vairs nav svešvārds, kopš uz katra stūra nopērkama literatūra par apziņas kontroli, čakrām un iekšējās enerģijas atbrīvošanu, un meditācijai Austrumu kultūrās (kuras minētā literatūra veiksmīgi mēģina komercializēt) ir paliekama vieta. No otras puses, autors ar apbrīnojamu toleranci savij Austrumu meditācijas un jau izsenis pastāvošo kristīgās meditācijas tradīciju, atklājot to kopīgās saknes un līdzīgos mērķus. Rubenis neizmanto labi pazīstamo reklāmtaktiku – noniecināt svešu preci, lai izceltu savējo, bet neuzbāzīgi uzsver kopīgo, nenoliedzot arī tādu garīgo tradīciju kā dzenbudisms un joga dziļāko sasaisti un izmantojamību kristīgajā praksē. „Pārbaudiet visu – kas labs, to paturiet,” viņš citē Sv. Pāvila vārdus atbildei uz iespējamiem radikālāk noskaņotu ticības brāļu pārmetumiem par mistiskās pieredzes ievīšanu šķietami tik racionālajā luterismā. Grāmatas pirmajā daļā sniedzot ieskatu kristīgās meditācijas jēdzienā un vēsturē, autors  mudina nebaidīties no vārda „mistika”, jo kristietības būtība balstās uz mistēriju – tās spilgtākais apliecinājums ir tepat aiz stūra gaidošie Ziemassvētki – un mistiskā pieredze, šķiet, ir tieši tas, kas vajadzīgs steigas, kredītu un krīžu nomocītajiem šīgada Ziemassvētku gaidītājiem. Tomēr Rubenis arī brīdina no New Age stila eklektiskā „ātrā” garīguma sludinātājiem un citiem pašpasludinātiem mistiķiem, kuru priekšstati par meditāciju drīzāk var apdraudēt garīgo veselību, nevis  to atjaunot.

Iepazīstoties ar meditācijas vēsturi, dažs labs lasītājs būs šokēts – jau pats pirmais noteikums uzsver, ka meditācijas tradīcija pieprasa klusumu. Kur nu vēl lielāku luksusu daudzvārdīgajā pasaulē, kur pat lūgšanas Visaugstākajam reizēm plūst tādā straumē, ka Adresātam, šķiet, nepaliek ne elpas vilciena, kad atbildēt? Vēl vairāk, informācijas laikmetā meditācija aicina … nedomāt.

Autors raksta skaidri un vienkārši – domāt mēs varam vai nu par pagātni (kas nav izmaināma un tāpēc nereti nes nožēlu), vai nākotni (kas nav iespaidojama un tāpēc nes raizes). Starp šīm prāta konstrukcijām, pagātni un nākotni ir īsais moments, „absolūtā realitāte”, kuru mēs nespējam fiksēt, jo vairs neprotam domāt, ik mirkli neplānojot, nejautājot, neanalizējot sevi dažādu notikumu kontekstā un neuztraucoties vismaz par trim dažādām lietām vienlaikus. Klusumā, bez rosīšanās pavadīts laiks mums liekas kā zemē nomests. Kristīgā meditācija – raksta autors - atjauno spēju vienkārši būt tai laika un telpas punktā, kur šobrīd esam – tomēr tā nav transformēta apziņa, bet modra un atvērta eksistence, kas beigusi nemitīgi šaubīties pati par sevi, bibliskos terminos runājot, „raizēties par rītdienu”. Tāpēc svētīgi, kā uzskata Rubenis (un neskaitāmi kristīgie mistiķi pirms viņa), ir uz mirkli mēģināt apklusināt ne vien ārējo troksni, bet arī iekšienē nemitīgi trokšņojošo analītisko prātu un paklausīties, kas tad Viņam par visu mūsu domāšanu sakāms.

Vairākkārt meditācija tiek pielīdzināta svētceļojumam - kas reiz gājuši, zinās, ka reiz pienāk brīdis, kad gājējs apjauš - svarīgāks par mērķi visu laiku ir bijis iešanas process. Tieši to šai ātro uzkodu un ātrā garīguma laikmetā piedāvā „Ievads meditācijā” – ceļvedi ceļam „virzienā no galvas uz sirdi”. Tomēr Rubenis arī brīdina, ka šāda garīga prakse nav nekāda ieaijājoša šūpuļdziesmiņa – klusums ar sevi un Dievu var uzskalot apziņas virsslānī daudz netīkama un zemapziņas dzīlē veiksmīgi nostumta – uzskalot, lai mēs varētu palūgt Dievam ņemt putu karoti un nosmelt duļķes.
„Meditācija domāta tiem cilvēkiem, kam nepietiek tikai ar to, ko par Dievu saka citi cilvēki, lai cik autoritatīvi tie būtu. Meditācija ir nepieciešama tiem, kas grib  dzirdēt, ko viņiem Dievs saka pats.” Autors lieto brīnišķīgu salīdzinājumu, pielīdzinot prāta jeb diskursīvo lūgšanu (to, kurā mēs izsakām lūgumus un izkratām sirdi) ar sarunu starp draugiem, bet meditāciju jeb kontemplatīvo (no latīņu contemplāre – būt templī) lūgšanu – ar uzturēšanos klusumā un tumsā draugam līdzās – neredzot, nepieskaroties, bet zinot, ka viņš ir blakus. Neaptverams, neizzināms, bet tuvu, tuvu. Tā ir lūgšana, kam nav un nav vajadzīgi vārdi – tā ir vienkārša klātbūtne un ieklausīšanās. Un tad var, kā raksta Rubenis, iemantot mieru. To, „kas ir augstāks par saprašanu”. Nesaprātīgu mieru.

Bārbala Simsone, Kultūras Diena, 12.12.2008.

Lasītāju atsauksmes