Silvija Radzobe: Ivars Kleins "Iemiesošanās"

2016-04-18

Vienā rāvienā, “neatejot no kases”, izlasīju žurnālista Ivara Kleina grāmatu “Iemiesošanās” . Blakus Agotas Kristofas romānam “Lielā burtnīca” tas ir viens no aizraujošākajiem tekstiem, ar ko man nācies iepazīties pēdējā laikā. Izdevuma struktūru veido autora komentēti divdesmit divu Rīgas teātru aktieru interviju fragmenti, kas izkārtoti desmit nodaļās. Līvija Dūmiņa, recenzējot grāmatu “Neatkarīgajā Rīta Avīzē”, jautā, kāpēc I. Kleins izvēlējies intervēt tieši šos un nevis citus aktierus, kā arī vērš uzmanību uz to, ka ignorēti Liepājas un Valmieras teātri. Tam daļēji var piekrist: arī man, piemēram, interesētu, ko par savu profesiju saka Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Artūrs Skrastiņš vai Ieva Puķe. Tajā pašā laikā domāju, ka autors drīkst būt brīvs savā izvēlē: visus Latvijas aktierus nointervēt nav iespējams un viņš acīmredzot izraudzījās tos, kas kaut kādu iemeslu dēļ viņam šķita interesantākie sarunu biedri. Būtiskākais ir tas, ka visas viņa vilktās “lozes” ir pilnas: katrs pasaka kaut ko svarīgu par lomas tapšanu, ieiešanu un iziešanu no lomas, avotiem, kas baro tēlu, sadarbību ar režisoriem. Tās blakus dažām citām ir galvenās sarunu tēmas. Man personiski laikam pats negaidītākais bija uzzināt atgriezenisko saiti starp teātri un dzīvi, to, cik lielā mērā, pēc aktieru domām, ne tikai viņi rada lomas, bet lomas ietekmē, var pat teikt, rada viņus.

Pozitīvā nozīmē pārsteidz atklātība un nopietnība, ar kādu aktieri stāsta par savu darbu teātrī un dzīves izpratni. Kleina intervijas ar aktieru pašanalīzes dziļumu, viņu minēto faktu konkrētību atšķiras no profesionālu kritiķu dažkārt taisītām intervijām. Vai nu Kleins pratis uzdot īstos jautājumus, vai arī aktieri tāda cilvēka priekšā, kurš neraksta recenzijas, bijuši atbrīvotāki, patiesāki, nav centušies izlikties par to, kas nav.

Aktieru teiktais ļoti labi raksturo viņus kā talantīgus, tomēr visai atšķirīgus māksliniekus. Ir tādi, kuri savu darbu izprot analītiski, dažkārt vēl precīzāk nekā režisori vai kritiķi. Tas, ko, piemēram, stāsta Baiba Broka, Vita Vārpiņa, Guna Zariņa, Indra Roga, Juris Žagars, Lauris Dzelzītis, Gundars Grasbergs, varētu kalpot par pamatu mūsdienīgai grāmatai par modernā teātra aktiera tehniku. Indra Briķe, Olga Dreģe, Dainis Grūbe, Uldis Dumpis, Juris Strenga, Marija Bērziņa, Dita Lūriņa vairāk atklāj tēlu tapšanas atsevišķas konkrētas detaļas. Tas arī ir ļoti saistoši, jo ļauj saprast, ka lomas tapšana ir atkarīga ne tikai no trupas un režisora intelektuālās darbības, bet arī no neparedzamiem apstākļiem – nejaušībām, sakritībām, pat, pēc aktieru domām, mistiskām parādībām. Savukārt Līga Liepiņa, Ģirts Ķesteris, Intars Rešetins, Rūdolfs Plēpis, Maija Apine nesaudzīgi analizē sevi un savu darbu teātrī, kas dažādu apstākļu dēļ ne vienmēr ievirzījies tā, kā viņi to būtu vēlējušies.

Neviennozīmīgi grāmatā izskan tēma par mūsdienu režiju un tās attiecībām ar aktieriem. Te kā būtiskākās šķita trīs tēmas. Pirmkārt, tika minēti, un ne vienreiz vien, gadījumi, kad režisors nav sagatavojies darbam, nespēj formulēt uzdevumus, aicina “maukt” tik uz priekšu cerībā, ka galā jau kaut kas sanāks. (Tas gribot negribot vedina uz pārdomām, ka visbiežāk tieši režija, nevis aktieri, ir atbildīgi par pelēko produkciju, kas arī nav nemaz tik rets viesis uz mūsu skatuvēm.) Bet ar pateicību tika minēti tie režisori, skaitā gan ne pārāk daudzi, kuri aktieriem ne tikai palīdz sagatavot konkrētas lomas vai nesaudzīgi ekspluatē aktierus, bet iemāca jaunus aktierdarba metodoloģiskos paņēmienus. Otrkārt, lasot pārdomas par režisoriem, kuri grib, lai aktieri viņu vietā iztaisa izrādi, dažkārt radās iespaids, ka varbūt aktieri nav īsti sapratuši režisoru, nav uztvēruši tā atšķirīgo, viņiem neierasto sadarbības veidu. Treškārt, lasot par režisoriem, kurus visprecīzāk būtu nosaukt par vampīriem, ne māksliniekiem, jo viņi, tiecoties uz rezultātu, gatavi pazemot aktierus, nerēķinoties ar to privātajām dzīvēm, pat apzināti sagraujot tās, kārtējo reizi pārliecinies, cik atkarīga ir aktiera profesija, cik liels gribasspēks un drosme nepieciešami, lai saglabātu sevi kā pesonību.

I. Kleina grāmata ir iesakāma katram, kurš interesējas par teātri un grib dziļāk saprast to. Tā var būt nozīmīga kā avots arī teātra teorētiķiem, kuri raksta zinātniskus darbus par teātri. Bet varbūt pats galvenais – “Iemiesošanās” ir ļoti glaimojošs darbs mūsdienu Latvijas aktieriem, jo atklāj tos kā inteliģentus, gudrus, talantīgus māksliniekus, kuri ir personīgi ieinteresēti ne tikai par saviem panākumiem, bet par to, lai viss mūsu teātris kļūtu labāks. Taču tas mani nepārsteidza, tikai vēlreiz apliecināja to, ko es jau zināju. Rudens semestrī mēs ar Līgu Ulberti Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē teātra zinātnes maģistrantiem izstrādājām lekciju un semināru kursu “Teātra mākslinieku radošā procesa specifika”. Es atbildēju par režisoriem un aktieriem, Līga – par scenogrāfiem un dramaturgiem. Šo kursu organizējām kā lekcijas par attiecīgajām teātra profesijām, ko vainagoja tikšanās ar māksliniekiem, kuriem studenti uzdeva jautājumus. Šajā ciklā pie mums ieradās aktieri Lolita Cauka, Dita Lūriņa, Vilis Daudziņš, Egons Dombrovskis, Ģirts Krūmiņš, Artūrs Skrastiņš, Lauris Dzelzītis, bet februāra konferencē “Aktieris. Un kā par to rakstīt?” kā eksperti strādāja Baiba Broka, Juris Žagars, Gundars Grasbergs, Dana Čerņecova. Šī patiesi radošā sadarbība arī atstāja vislabāko iespaidu par mūsu aktieriem.

Silvija Radzobe, kroders.lv