Dainis Gžibovskis: Dāvids Lāgerkrancs "Meitene zirnekļa tīklā"

2016-03-03

Kad pagājušā gadā uzzināju, ka zviedru žurnālists un rakstnieks Dāvids Lāgerkrancs sarakstījis turpinājumu Stīga Lārsona radītajai Millennium triloģijai, mani pārņēma dalītas izjūtas, jo bija prieks, ka atkal būs iespēja satikt kolorīto hakeri Līsbetu Salanderi, bet pārņēma arī zināmas bažas un skumjas, jo, manuprāt, Lārsonu aizvietot nespēj neviens.

Pēc tam, kad 2004. gadā nomira Stīgs Lārsons, viņa grāmatu triloģija Millennium piedzīvoja galvu reibinošus panākumus, kuriem komplektā nāca arī iespaidīgi ienākumi. Starp Lārsona radiniekiem un civilsievu Evu Gabrielsoni sākās cīņa par Lārsona darbu autortiesībām, kurā uzvarēja Lārsona tēvs un brālis, iegūstot tiesības turpināt Millennium triloģiju. Pirmā turpinājuma rakstīšanai tika izraudzīts zviedru žurnālists un rakstnieks Dāvids Lāgerkrancs, kurš ir sarakstījis zviedru futbolista Zlatana Ibrahimoviča biogrāfiju I am Zlatan Ibrahimović. Lāgerkrancs intervijās atzinis, ka romāna “Meitene zirnekļa tīklā” radīšana esot bijis emocionāli grūts un ļoti atbildīgs process, bet Lārsona ilggadējā dzīvesbiedrene izteikumos ir asa, apgalvojot, ka zagt citu cilvēku darbus neesot labi. Literatūras kritiķis no zviedru laikraksta Aftonbladet izteicies vēl asāk, apgalvojot, ka Millennium triloģijas turpināšana līdzinoties sava veida kapu izlaupīšanai.

Lāgerkrancam darbs pie “Meitenes zirnekļa tīklā” sākās no pilnīgi baltas lapas – rakstnieks par Līsbetu Salanderi un Mīkaelu Blumkvistu zināja tieši tikpat daudz, cik kārtīgs Lārsona darbu fans, jo Eva Gabrielsone liedza pieeju Lārsona atstātajām piezīmēm, kuras joprojām glabājas pie viņas.

Kad sāku lasīt Lāgerkranca darbu, bija grūti pieņemt faktu, ka tas ir Millennium triloģijas turpinājums, jo nemitīgi galvā šaudījās domas “Līsbeta tā nedarītu”, “Mīkaels nav tāds” un “Lārsons tā nerakstītu”, bet jau pēc pirmajām 150 lapaspusēm biju no šīm sajūtām daļēji atbrīvojies un sāku izbaudīt 53 gadus vecā rakstnieka veikumu. Lārsona rakstības stilu viņš nav atdarinājis perfekti, bet šaubos, ka kāds to būtu spējis izdarīt labāk, jo brīžiem patiešām aizmirsu, ka teksta autors nav Lārsons.

Šajā romānā galvenais uzsvars likts uz mākslīgo intelektu, hakeriem, intrigām Millennium žurnālā, kā arī savantiem, kas ir īpaši apdāvināti autisma slimnieki. Romāna sākumā tiek nogalināts Franss Balders: “Viens no slavenākajiem starptautiska mēroga zinātniekiem Zviedrijā. Viņš ir viens no pasaulē pazīstamākajiem pētniekiem MI tehnoloģijās.” Slepkavības naktī pie zinātnieka ierodas arī Mīkaels Blumkvists, kuram zinātnieks vēlējies atklāt noslēpumus, kuru dēļ viņa dzīvība tikusi apdraudēta. Žurnālists tiek ierauts intrigu virpulī, kurā nozīmīga loma ir arī viņa senajai draudzenei Līsbetai Salanderei un zinātnieka ar autismu slimajam dēlam Augustam, kurš kļuvis par tēva slepkavības aculiecinieku.

Lāgerkranca veikums nenoliedzami ir ar inteliģenci piesātināts, kā arī tajā netrūkst cieņas pret Lārsona radītajiem varoņiem un viņu augstajām ētikas normām. Šajā romānā jūtama Lārsonam raksturīgā apsēstība ar detaļām, varoņu emocionālais dziļums, kā arī stāstījuma maniere, kas gluži kā atvars lasītāju nemanāmi ievelk un vairs nelaiž vaļā.

Jāatzīst, ka manāmi kaitināja tas, ka Līsbeta kļuvusi nedaudz par daudz cilvēciska, bet Mīkaels mazliet zaudējis savu asumu un pārliecību par savu misiju žurnālistikā. Lārsons Millennium sērijā bija paredzējis izdot veselas 10 grāmatas, tāpēc, iespējams, kādā no tām patiešām būtu atklājušās varoņu vājās puses un šaubas par savu sūtību šajā pasaulē, bet to mēs, protams, nekad neuzzināsim. Lārsona radītajā Līsbetā mani visvairāk valdzina tas, ka viņa ir sieviete noslēpums, tāpēc esmu drošs, ka nespēšu Lāgerkrancam piedot, ja nākamajos romānos viņš Līsbetu padarīs par parastu panku meiteni ar hakeres dotībām. Tomēr jāatzīst arī tas, ka ārkārtīgi simpatizē kā Lāgerkrancs atainojis Līsbetas bērnību, jo šīs ainiņas lieliski līmējas kopā ar to ainu, kādu Lārsons uzbūra savos tekstos par šīs valdonīgās meitenes bērnību.

Lasot romānu, var just, ka Lāgerkrancs ir ne tikai rakstnieks, bet arī žurnālists, jo atainotās žurnālistikas aizkulises ir reālistiskas, ticamas un ārkārtīgi aizraujošas. Autoram par žurnālistiku ir arī kāds ļoti trāpīgs citāts: “Ne jau raksta temats nosaka žurnālistikas kvalitāti.”

Vai Lāgerkrancs ir pārspējis Lārsonu? Noteikti nē! Vai šis ir aizraujošs kriminālromāns? Pavisam noteikti!

VĒRTĒJUMS: 7,5/10

No zviedru valodas tulkojusi Ieva Pudure.

https://dgpyfrom.wordpress.com