Anete Ābele-Gile: Lena Divani "Septiņas dzīves un viena liela mīlestība"

2016-02-01

Pēc šīs grāmatas izlasīšanas es piecēlos, sameklēju kurā istabas kaktā snauda mans kaķis un samīļoju viņu. Vienkārši. Lai viņa zin, cik ļoti es viņu mīlu(lai gan, es domāju, ka viņa par to nešaubās). Patiesībā, ja es dzīvotu kopā ar mammu, tad aizietu un apskautu arī viņu. Tā paša iemesla dēļ. Jau no pirmā brīža, kad ieraudzīju Zvaigznes ABC mājaslapas ”drīzumā” sadaļā grāmatu ”Septiņas dzīves un viena liela mīlestība. Kaķa memuāri” , kuras autore ir Lena Divani, tā iekļuva manā ļoti gaidāmo grāmatu sarakstā. Man tik dota iespēja grāmatu izlasīt un iemīlēt pirms tās nokļūšanas grāmatnīcu plauktos(tur tā nokļūs janvāra beigās/februāra sākumā) un to es arī šajā nedēļas nogalē izdarīju.

Grāmatas galvenais varonis ir Cukurs. Kaķis. Balts, kā vaniļas saldējums un ar katru aci savā krāsā. Viņam šī ir jau septītā dzīve, tāpēc pieredze liela un vēlme stāstīt, arī. Cukura stāsts ir par viņu un viņa cilvēku – rakstnieci, kas tiek dēvēta par Jaunkundzi. Balstoties uz iepriekšējo dzīvju pieredzi, viņš ir apņēmies Jaunkundzi pieradināt, iedvesmot un nokļūt kādā no viņas topošajiem gara darbiem. Kā nekā, kaķu mūzas ir bijušas arī citiem rakstniekiem. Cukurs ir kaķis ar personību un atvērtu sirdi. Šis ir stāsts par vienu lielu mīlestību. Ticiet man, kad kaķis jūs mīl – tā ir viena liela un patiesa mīlestība.

”Realitātei ir viens sasodīts defekts: tā ir daudz konkrētāka par fantāziju. Un tā ir paralizējoši īsta.”

300x0_septinas_dzives_978-9934-0-5105-0Cukuram ar attieksmi pret dzīvi viss kārtībā. Lai gan sākumā viņš izmet uzjautrinošas piezīmes, pēc kāda laika viņa izteiktās domas kļūst dažbrīd tīri nopietnas un grāmatas beigas ir aizkustinošas. Viņš pasmaida par domu, ka cilvēki esot tie, kas pieradina kaķus(kadas muļķības :D) un prāto par to, kā cilvēki nevis dzīvo saskaņā ar šodienas vajadzībām(kā kaķi), bet gan ir iestrēguši domās par pagātni un nepārtrauktā stresā par nākotni. Viņam ir ko teikt par pārtikas industriju, medībām, cilvēka daudzajām dabām un brīvību. Līdzās aizvērto durvju problemātikai(Jaunkundze un viņas sasodīti kaitinošais ieradums aizvērt durvis, atstājot kaķi tām otrā pusē) baltā gudrinieka prātā ir domas arī par cilvēku egoismu un lietām, kuras mēs darām, lai nomierinātu savu sirdsapziņu. Kaķa izteiksmes veids ir vienkāršs un ļauj apstāties uz sekundi, padomājot….un tad viņš atkal izsaka kādu piezīmi, kas ļauj pasmaidīt. Turklāt, Cukurs ir arī literārs kaķis. Viņam ik pa laikam ir ko teikt gan par kādu konkrētu rakstnieku, gan par rakstniekiem kopumā, gan arī, protams, par rakstniekiem un kaķiem.

”Lielākā daļa šīs zemes radījumu ir kā krievu matrjoškas – tu redzi vienu, bet patiesībā tajās zem ādas ir paslēpti vēl pieci citi.”

Brīdis, kad Cukuram nākas piedzīvot ”vecāku šķiršanos” un jādomā par to, kuru izvēlēties(Jaunkundzi vai viņas Zigiju), man lika mazliet pasmaidīt par to, kā mūsu kaķis ir izvēlējusies starp mani un manu vīru. Vīrs viņu atnesa no patversmes, bet viņa izvēlējās mani, kā savu cilvēku. Vīrs teica, ka viņa mīl mūs abus, bet tomēr mani vairāk. Es nevaru to noliegt. Tomēr, lasīju grāmatu un pasmaidīju, jo skatoties uz plašāku ainu un mums visiem trim, patiesībā Kaķis ir izdarījusi tieši to pašu, ko min Cukurs aizkustinošajā epizodē, kurā vēro savu Jaunkundzi un visu viņas ģimeni kopā priecājoties un smaidot: viņa izritināja savu neredzamo nabassaiti un savija to kopā ar mūsējo. Tas ir apzīmējums, kas izrauts no teksta un es to apzinos. Taču, lasot šo grāmatu un nonākot līdz nodaļas ”Vīrs, kurš mizoja apelsīnus” beigām…jūs sapratīsiet. Tā ir epizode par ģimeni un patiesu, vienojošu mīlestību, kurā…kad izkustina vienu, bet apgāžas visi.

”Vieni cilvēki tic Dievam, citi – Budam un vēl citi – citplanētiešu atnākšanai, bet fāterītis ticēja C vitamīna brīnumainajam spēkam: jo viena glāze apelsīnu sulas ir brīnišķīgs līdzeklis cīņā gan pret vīrusiem, gan pret seksuāli transmisīvajām slimībām, vēzi, aizcietējumu un depresiju. Viņš bija pārliecināts, ka svaigi spiesta apelsīnu sula ir arī laimes izjūtas avots!”

Grāmatas autorei, manuprāt, ir izdevies lieliski sakombinēt smaidu izraisošas lietas ar nopietnākām un aizkustinošākām notīm, nezaudējot galvenā varoņa personību un kaķiskumu. Man liekas, rakstot no dzīvnieka skatu punkta pastāv iespēja iebraukt auzās un pataisīt domas vai nu pārlieku cilvēcīgas vai arī pārlieku muļķīgas. Taču, autorei viss izdevies, manuprāt ļoti labi. Pēc grāmatas izlasīšanas apskatot, redzēju, ka esmu atzīmējusi diezgan daudzas domas. Turklāt, nosaukums ir vienkārši lielisks.

Manuprāt, šī ir jauka, aizkustinoša, viegli lasāma grāmata. Kaķu cilvēki tajā varbūt varētu ieraudzīt arī kaut ko pazīstamu. Vai vismaz pasmaidīt un padomāt par savu murrātāju. Reizēm manā redzes lokā nonāk tās grāmatas, kuras vienkārši iekrīt sirdī. Šī ir viena no tādām.

Ja tev ir kaķis, samīļo viņu. :)

”ŅAU nr. 777: tev nebūs laist garām nevienu pašu izdevību tapt noglāstītam. Tā būtu milzu apgrēcība – mirt no glāstu deficīta.”

https://happynorelle.wordpress.com