Anete Ābele-Gile: Anderss de la Mote "MemoRandom"

2015-12-03

Pabeidzu lasīt grāmatu un nopriecājos, ka man ir atmiņa, jo būt bez tās…būt ar melnu caurumu prātā tur, kur būtu jābūt pēdējiem diviem gadiem vai kādam ilgākam posmam…būtu šausmīgi. Ienaidnieks var skatīties acīs un teikt, ka ir draugs un tev nav ne jausmas, vai tā ir taisnība, jo tu vienkārši…neatceries. Autors Anderss de la Mote savā jaunākajā, latviski izdotajā grāmatā ”MemoRandom” savam galvenajam varonim ir lēmis tieši šādu likteni – atmiņas zudumu. Tikai varoņa gadījumā uz spēles ir likts ļoti daudz, jo no viņa atmiņas ir pagaisusi informācija, kura var būt dzīvības un nāves jautājums….

Dāvids Saraks atgūst samaņu slimnīcā. Viņš ir cietis smagā autoavārijā un no viņa atmiņas ir pagaisuši pēdējo divu gadu notikumi. Protams, viņš varētu veltīt laiku savai atlabšanai un gan jau ar laiku atmiņas atgrieztos. Taču, diemžēl Dāvids ir policists, kuram nav laika. Viņš ir policists, no kura atmiņas ir pagaisusi svarīga informācija par nozīmīgu informatoru, kuru rokās grib sadzīt ikkatrs, ko viņš sastop. Noslēpumainais Jānuss. Visi policijas kolēģi runā par viņu un arī noziedznieku aprindas viļņojas, jo – viņš var būt ikvienā bandā… viņš varbūt jebkurš…jo tikai Dāvidam ir informācija, kas atklātu visas kārtis.

‘‘Neiespējami uzsākt lineāru karu pret asimetrisku pretinieku.”

”MemoRandom” ir smalki savīts tīkls, kura veiksmes atslēga manuprāt, ir autora pagātne un viņa zināšanas par tēmām, par kurām viņš raksta. Anderss de la Mote ir strādājis policijā, līdz ar to – viņš raksta kā zinātājs, nevis kā persona, kas par policijas darbu var spriest tikai pēc seriālos redzētā. Šeit ir galvenā līnija un blakus līnijas, bet kā jau nojaušams – beigās viss saplūst kopā. Daļēji, man patīk šī vairāku, sākumā pilnīgi nesaistītu, līniju radīšana, jo tad es varu lasīt un nodarbināt savu prātu, mēģinot radīt savas versijas par to, kādā veidā šis vai tas varētu būt savā starpā saistīts. Protams, šīs grāmatas gadījumā es nodarbināju savu prātu arī domājot par to, kas ir Jānuss. Man ļoti patīk, kad autori rada situācijas, kurās nejauši saskrienas tēli no dažādām blakus līnijām, tajā brīdī viens otru nepazīstot. Piemēram, atceros, ka Adleram – Olsenam grāmatā ”Vēstule pudelē” bija īsa epizode, kurā izmeklētājs un vainīgais saskrējās slimnīcā. To, ka tas ir vainīgais, protams, zināja tikai lasītājs. Arī de la Mote krusto savu varoņu ceļus, kad tie viens par otra eksistenci nenojauš.

Autora tēli man šķita labi izveidoti. Patika Dāvids, jo viņš ir…teiksim tā….viņš ir tālu no skaisti nopulēta un patīkama labā tēla, labā policista, kādu varbūt kādam gribētos. Tāpēc viņš bija interesants. Kriminālās autoritātes atkal bija laba dažādības gamma – motociklistu banda, ”strīpaiņi”, zolīdāk tērpti indivīdi un personāži ar psihopātiskām novirzēm un nesmukām pagātnēm. Kāds parādās vairāk, kāds mazāk, bet viņi ir dažādi. Bez policistiem(kas arī ir dažāda ranga) un kriminālajiem šmuļiem, šeit ir arī nākošā pakāpes pārstāvis – ministrs. Viss kopā – tāds labs kokteilis, bet autors katru līniju izveidojis labi un savilcis kopā arī labi. Neviena nepaliek pamesta pusratā un nepazūd grāmatas vidū.

Vienīgais, par ko es varētu piekasīties – varēja būt īsāk. Kaut kur ap grāmatas vidu man piemetās sajūta, ka notikumi ir ieklemmējušies, iestrēguši un situācija tikai velkas uz priekšu, patiesībā mīcoties uz vietas. Protams, tiekot pāri tam brīdim, viss atkal labi turpināja ritēt uz priekšu un atkal bija interesanti. Tāpēc man liekas, ja būtu mazliet īsāk, tad nebūtu tā iestrēguma sajūta. Taču citādi…nevaru teikt, ka biju vīlusies. Patiesībā, piekrītu šim citātam, kuru mierīgi varētu likt uz vāka kā 2 teikumu kopsavilkumu par visu šo darbu:

”Tas bija izplānots tik eleganti, tik ārkārtīgi rafinēti. Un vienlaikus – tik nežēlīgi.”

Pabeidzot grāmatu pat izjutu vēlēšanos sākt otrreiz – lasīt, zinot iznākumu. Bija lietas, ko es nojautu, bet tie bija tādi sīkumi, kas ir pat ierasti un sagaidāmi. Īpaši, ja varonis ir tādā situācijā kā Dāvids. Ne viss ir tā, kā izskatās. Ne visi ir tie, par ko uzdodas utt. Taču, saņēmu arī pārsteigumus un tas ir ļoti labi. Esmu ieintriģēta, kas var notikt tālāk, jo nu… šī esot tikai pirmā grāmata par Dāvidu, bet es neteiktu, ka beigas ir norautas pusvārdā vai tādas, kurās ļoti dīdītos un prasītos turpinājums. Taču, taisnības labad jāsaka, ka pēc pirmās ”Sniegbaltītes” triloģijas grāmatas izlasīšanas es arī neredzēju kā tā varētu būt triloģija, jo lieta taču noslēdzās…taču, izrādījās, ka to par triloģiju padara pavisam cita līnija, nevis nozieguma vilkšana pa trim grāmatām. Tātad, iespējams arī šeit, turpinājumam nav saistība ar šīs daļas sižetu :).

Svārstoties starp vērtējumiem, beigās iedevu mazliet ar uzviju par to, ka autors manuprāt, prasmīgi savijis tīklu un iedzīvinājis savus tēlus un policiju. Kā arī par…nu viņš jau zin, par ko un jums noteikti ir nojausma :) Rakstot par šo grāmatu, sapratu, ka lielākā daļa no manā plauktā esošajiem detektīviem ir skandināvu autoru veikums(tam nav nekāda sakara ar šo grāmatu. Vienkārši lieta par ko iedomājos).

Domāju, ka romāns patiks autora faniem un arī kriminālromānu cienītājiem. Jāņem gan vērā, ka šoreiz centrā nav ierastais stāsts, kurā ir slepkavība un jāatklāj vainīgais. Šoreiz notiek rakņāšanās policijas iekšienē un atmiņu puzles likšana kopā. Informatori, nauda, policija – tas ir centrā.

Viss sākas un beidzas ar Jānusu.

Mans vērtējums: 8/10

Anete Ābele-Gile, happynorelle.wordpress.com, 30.11.2015.