Ruta Zimnoha: Džeina Džonsone "Sultāna sieva"

2015-12-03

Novembris ir viens interesants mēnesis. Nācās nedaudz paceļot laikā.Vispirms izdzīvojos pa Viktorijas laikmetu, lasot Lauras Dreidžas “Danse Macabre” un mēģinot noķert pa aukstam sviedram Viktorijas laikmeta spoku un šausmu stāstos. Ja jau atgriežas pagātnē, tad nekas nenotiks, ja ielūkošos, kas labs notiek 17.gs. Anglijas karaļa Čārlza II laikā. Pirmā grāmata ko lasīju – Šarlotes Betsas “Garšvielu tirgotāja sieva” aizveda mani uz Londonu brīdī, kad tur plosījās Lielais ugunsgrēks. Tikai 11 gadus vēlāki notikumi ir aprakstīti citas angļu rakstnieces darbā. Džeinas Džonsones darbā “Sultāna sieva” raksta tieši par to pašu laikmetu, tikai romāna darbība norisinās saules pielietajā Marokā, kur visai neprognozējamais un untumainais Marokas sultāns Ismaīls būvē greznu pili. Mēknesas pilij, viņaprāt, jākļūst par greznāko pili pasaulē, pārspējot Versļas un arī citas Eiropas valdnieku pilis. Lai šo savu sapni realizētu pie pils būvniecības bez žēlastības un necilvēcīgos apstākļos tiek nostrādināti dažādu tautību vergi, gan no tālās Āfrikas, gan no Eiropas.

Romāna galvenais varonis einuhs Nusnuss ir mazliet priviliģētāks kā citi sultāna vergi. Viņš apkalpo pašu sultānu, kā arī ir atbildīgs par sultāna gultas prieku reģistrāciju speciālā grāmatā. Taču sultāns nav vienīgais, kam Nusnuss kalpo. viņam jāpilda arī sultāna pirmās sievas Zaidānas uzdotie uzdevumi un jācenšas veiksmīgi izvairīties no cilvēka, kas vainojams viņa izkropļošanā – nelietīgā galma lielvezīra. Lai cik uzmanīgs nebūtu Nusnuss, kādu dienu viņš tiek iegāzts un apvainot slepkavībā, kuru paveicis kāds cits. Pilnīgi iespējams, ka Nusnuss tā arī sapūtu cietumā, sultāna piemirsts, ja liktenis uz sultāna galmu neatsūtītu jaunu anglieti Ālisi Svannu jeb Balto gulbi (tā viņa tiek dēvēta Ismaīla galmā), kuras skaistums burtiski ir apbūris imperatoru, bet kura, neskatoties uz to, ka kļuvusi par sultāna verdzeni, spītīgi atsakās atteikties no kristietības un pieņemt islāmu, tā liedzoties kļūt arī par vienu no daudzajām sultāna sievām. Šajā delikātajā situācijā Nusnuss ir vienīgais, kurš var spītnieci vest pie prāta, vai arī abus gaida ne visai tīkams gals.

Jau kopš pirmā tikšanās brīža Nusnus un Ālisa izjūt abpusējas simpātijas, kuras lēnām pāraug aizliegtā mīlestībā, lai arī abi varoņi neuzdrošinās ļaut jūtām vaļu un nogrēkoties pret sultānu. Turklāt Ālisa ir arī sultāna dēla māte un tādēļ ir kā dadzis acīs imperatorei Zaidānai, kura liek lietā gan maģiju, gan intrigas, gan dažādas indes, lai atbrīvotos no nevēlamām konkurentiem. Nusnusam ne vienu reizi vien nākas glābt gan pašu Ālisu, gan mazo troņmantnieku. Tomēr, kā jau tas pienākas skaistā mīlasstāstā viss beidzas labi un daži ļaunie arī saņem to, ko pelnījuši.

Abu galveno varoņu attiecības un likteņi attīstās uz krāšņā Marokas fona. Autore atklāj gan šī galma greznību, gan intrigas, gan nežēlību, to, ka cilvēka dzīvībai nav nekādas vērtības. Tāpat tiek dots ieskats 17.gs. vēsturiskajos notikumos un kā šajā laikā valstu starpā tika kārtotas attiecības, kā lielie un varenie apspieda un manipulēja ar ne tik lieliem un varenajiem, un kā tas, kurš ir ietekmīgs nav gatavs atzīt savu skāvi. Tas ir arī ieskats austrumu tautu tradīcijās, paražās, ticībā un dzīves uztverē. Melošu, ja teikšu, ka stāsts ir tikai par Maroku un sultāna gultas priekiem. Vietumis sultāns, par spīti savai nežēlībai, šķiet gluži simpātisks un īsts vīrišķības etalons. Viena daļa romāna darbības tiek pārcelts uz Londonu, uz karaļa Čārlza II galmu, pilnībā atklājot tā izlaidīgo dzīvesveidu, kā arī to, ka pēc būtības viens galms no otra patiesībā nemaz tik ļoti neatšķiras. Jāsaka, ka es brīdī, kad tika atklāta Ālisas tēva personība, no brīnumiem paliku ar vaļā muti. Spēju tikai pie sevis nomurmināt: Ja,sultāns Ismaīls to būtu zinājis… Bet, par to, ko mēs nezinām mums galva nesāp. :) Lai arī kaut kur gaisā novirmoja tāds, kā neliels mājiens par kaut kādu  Āllisas saistību ar šo personu, patiesība izrādījās pārsteidzoša.

Lai arī līdz šim jau šo to zināju par Maroku (garšvielas, vāciešu iecienīta atpūtas vieta, tadžīns, utt.), jāsaka, ka par Marokas vēsturi nezināju neko. Šī grāmata rosina papētīt un pameklēt par vairāk informācijas tieši par šīs zemes vēsturi un kultūru. Teikšu tā: grāmata ir interesants veids, kā eiropietim parastajam nedaudz sajust Marokas eksotisko garšu.

Ruta Zimnoha, sienakaudze.lv, 28.11.2015.