Ivita Pelnēna: Kīra Kesa "Prinča līgava. Elite"

2015-12-03

Pēdējā laikā salīdzinoši bieži izvēlos lasīšanai grāmatas par kurām jau zinu, ka neesmu gluži šo grāmatu mērķauditorija. Tāpat bija ar Kīras Kesas "Prinča līgava" 2.grāmatu. Jau izlasot pirmo daļu, man bija pilnīgi skaidrs, ka neesmu vairs prinča meklēšanas vecumā, un ieguvu pārliecību, ka tā ir domāta aptuveni 15 līdz 18 gadus jaunām dāmām, kurām liela nozīme ir apzināties, ka ir iespējamas arī skaistas un neatkārtojamas jūtas. Bet, lai kā nu tur būtu ar to apstākli, ka domājams esmu par vecu, biju izlasījusi pirmo daļu un tā likās gauži lasāma, tādēļ izteicu izdevniecībai vēlmi izlasīt arī turpinājumu.

Grāmata nav ne tuvu tam, ko varētu dēvēt par biezu, t.i., nedaudz virs 200 lapaspusēm,  tāpēc lasīšana veicās gaužām raiti. Stāsts turpinās vietā, kur aprāvās pirmajā daļā.

Amerika Singere, piektās kastas pārstāve, ir nonākusi līdz elitei jeb sešām beidzamajām dalībniecēm cīņā par prinča Meksona sirdi.  Viņai salīdzinoši veiksmīgi izdodas virzīties soli pa solim pretī iespējamam princeses un Meksona sievas statusam. Turklāt problēma ir tikai viena, taču gaužām iespaidīga - Amerika nezin vai maz grib būt princese, turklāt nav pārliecināta par Meksona jūtām pret viņu. Viņa nespēj izvēlēties starp Meksonu,  pret kuru viņai nenoliedzami pašai ir dziļas jūtas, un Aspenu, kas ir kaut kas tuvs, pazīstams un savā ziņā kalpo kā drošības garantija. Turklāt izvēles problēmsituāciju sarežģī arī apstāklis, ka pilij regulāri uzbrūk dumpinieki, savukārt, pārējās piecas elites meitenes nopietni uztvērušas cīņas iespējas gan par Meksona sirdi,  gan par princeses titulu.

Šīs sērijas kopējā un vislielākā pamatvērtība ir mācība jebkurai meitenei, ka viss dzīvē ir iespējams, atliek tikai kaut ko ļoti vēlēties un censties. Kīras Kesas grāmata "Prinča līgava II.Elite" pēc savas būtības ir klasificējama pasaka, kas sniedz iespēju ļauties fantāzijai.

Tomēr jāsaka, ka salīdzinoši ar pirmo grāmatas daļu, šī ir bālāka, jo visas grāmatas pamatbūtību sastāda Amerikas Singeres svārstīšanās no viena mīļotā pie otra. Vienā brīdī viņa grib Meksonu, tad steigā, pa galvu, pa kaklu, metas pie Aspena. Nākamajā lapā šis riņķa dancis atkārtojas pretējā virzienā. Nav jau ne vainas koncepcijai pēc būtības, drīzāk vaina ir tajā nelielajā lappušu skaitā, jo visas šīs pārmaiņas Amerikas noskaņojumā netiek nedz izspēlētas, nedz arī no lasītāju puses izjustas līdz galam. Turklāt brīžiem nedaudz var just meksikāņu seriāla piesitienu, jo bieži vien Amerikas garastāvokļu maiņas ir tikai tāpēc, ka viņai kaut kas sķita, tām nav nedz redzama pamatojuma, nedz kādas reālas aplamības no vīriešu kārtas dalībnieku puses, un tas kādu brīdi sāk nedaudz kaitināt. Vienīgi grāmatas noslēguma daļai, kur autore beidzot ļāva iepazīt pašu Meksonu un deva iespēju lasītājiem nojaust, ka viņš nav gluži bezdvēseliska cīņas trofeja, manā skatījumā, izdevās romānu saglābt.

Protams visdrīzākais iepriekš pieminēto skeptiķu skata punktu veido mana salīdzinoši nu jau lielā dzīves un lasīšanas pieredzes, tāpēc pieļauju, ka jaunas, uz romantiku, noskaņotas dāmas uz šo daiļliteratūras darbu skatīsies pavisam citādi. Ne velti šī ir  pasaulē gados jauno blogeru viena no apspriestākajām grāmatu sērijām.

Neraugoties uz visām piezīmēm par ne visai veiksmīgām lietām šajā grāmatā, noslēdzošo daļu noteikti izlasīšu, jo gribu zināt kā tad beidzās Amerikas Singeres stāsts. Lai gan jāatzīst, ka tas jau ir visai nojaušams...  

No mana skata punkta vērtējums varētu būt 3/5

Ivita Pelnēna, ivitas-blogs.mozello.lv, 1.12.2015.