Zita Kārkla: Nina George "Lavandu istaba"

2015-08-26

Lai gan žurnāliste un rakstniece Nina George (1973) publicējas jau 20 gadus, šī ir viņas pirmā grāmata, kas autorei atnesusi atpazīstamību – romāns „Lavadu istaba” (Das Lavendelzimmer) tulkots 28 valodās. Grāmata ir daļēji autobiogrāfiska, tā sarakstīta laikā, kad autore pēc tēva nāves mēģinājusi tikt galā ar zaudējumu, domājot par nāvi, mīlestību un tukšumu, ko atstāj mīļa cilvēka aiziešana.

Arī pats romāns veltīts autores tēvam; N. George veltījumā raksta:

„Tēti, līdz ar tevi ir nomiris vienīgais cilvēks, kurš lasījis visu, ko vien esmu rakstījusi kopš brīža, kad iemācījos rakstīt. Man tevis pietrūks, vienmēr. Redzu tevi ikvienā vakara gaismā un ikvienā vilnī visās pasaules jūrās. Tu biji katrā manā vārdā.”

Tas daļēji izskaidro darbā ietverto emocionalitāti, kas gan diemžēl viscaur tiek tērpta klišejās. Jau grāmatas nosaukums un vāka dizains, kas adaptēts no orģinālizdevuma, – uz gaiša fona attēloti lavandu zari, starp kuriem lasāms zaļas krāsas uzraksts „Romāns, kas liek justies labi”, norāda uz grāmatas piederību romantiskajai literatūrai, ko apstiprina arī rakstītais uz grāmatas ceturtā vāka: „Lirisks romāns par mīlestību un dzīvi, draudzību un grāmatām.”

Romāna darbība noris Francijā uz kuģa, kurā ierīkots grāmatu veikals „Literārā aptieka”. Nosaukums kuģim piešķirts, atsaucoties uz Ēriha Kestnera darbu „Liriskā mājas aptieka”. Grāmatu kuģis pieder Žanam Pardū, kurš piemeklē katram lasītājam atbilstošu grāmatu. To darot, viņš pielieto zināšanas par grāmatām un cilvēkiem, savu intuīciju un laiku, kas maza grāmatu veikala pārdevējam ir pieejams sarunās ar retajiem pircējiem. Aprakstot grāmatu kuģi, kas pietauvots Sēnas krastā, autore vēlas pievērst uzmanību mazajiem grāmatu veikaliņiem, kas spēj piedāvāt personisku attieksmi, interesantas sarunas, piedzīvojumu, mājīgumu, kam pretstatīta lielā grāmattirdzniecības industrija, kura tiek vadīta vienīgi peļņas nolūkos.

Šķirstot vienu no piegādātajiem lielajiem preču katalogiem, Pardū tajā pamana lietas, kas ir visai attāli saistāmas ar grāmatām un literatūru, piemēram, sāls un piparu trauciņus galvu atveidā: „Šillers, Gēte, Kolete, Balzaks un Virdžīnija Vulfa, no kuru galvvidus bira sāls, pipari vai cukurs.”  Vai Hermaņa Heses „Pakāpienus" kā „kulta grāmatu balstu dzejas nodaļai”. Romāna beigās dots arī Žana Pardū „Literārās palīdzības aptiekas” saraksts, kurā autore iekļāvusi 26 autoru darbus, norādot, kā tie varētu palīdzēt. Piemēram, Astrīdas Lindgrēnes „Grāmata par Pepiju Garzeķi” „palīdz pret dzīves laikā iegūtu (ne iedzimtu) pesimismu un bailēm no pārsteigumiem. Iespējamās blakusparādības: var pazaudēt spēju rēķināt, dziedāšana dušā”.

Taču, neskatoties uz to, ka darbs tiek pieteikts arī kā grāmata par grāmatām un to spēju palīdzēt, dziedināt un ietekmēt lasītāju dzīvi, drīz vien šī sižeta līnija pagaist. Teksta centrā ir grāmattirgotājs Žans Pardū, kurš pēc 20 gadu emocionāla sastinguma, ko izraisījusi šķiršanās no mīļotās sievietes, mācās atkal just. Pardū savā dzīvoklī 20 gadus aiz grāmatu plauktiem slēpis istabu ar lavandas krāsas sienām, kurā atstājis nelasītu vēstuli no aizgājušās mīļotās. Izlasījis vēstuli, Pardū uzsāk impulsīvu ceļojumu, atraisot 20 gadus pietauvoto kuģi un dodoties pa upi uz bijušās mīļākās dzimto ciemu, – no Parīzes uz Provansu. Ceļojumā Pardū uzrodas arī divi kompanjoni – jauns rakstnieks Makss Žordāns, kurš vēlas aizbēgt no savas pirmās grāmatas izraisītājiem ārkārtīgi lielajiem panākumiem, un Kuneo, pavārs pusmūžā, kurš ceļo pa upēm, meklējot savu jaunības mīļoto.

Romāns „Lavandu istaba” pilnībā atbilst romantiskās literatūras žanram – ceļojuma beigās, izpeldējuši cauri emociju upei, visi trīs vīrieši atrod savas īstās sievietes. Kā tas raksturīgs šī žanra darbiem, romāna centrā ir mīlas stāsts („Lavandu istabā” tie ir pat vairāki, bet centrālais ir Žana Pardū mīlas stāsts), un tam ir emocionāli apmierinošas un optimistiskas beigas. „Lavandu istabas” sižets ir darbības un pārsteidzošu notikumu pilns: 20 gadus krastā stāvējis grāmatu kuģis pēkšņi tiek izmantots ceļošanai pa upi, upē ielēkusī sieviete, kuru vīri izvelk no ūdens, izrādās noslēpumainā autore, kas uzrakstījusi Pardū dzīvē nozīmīgu grāmatu, Maksa iemīļotā atklājas kā Pardū mīļākās meita utt. Darbībai dominējot, raksturi ir mazāk svarīgi un izstrādāti – bez tā, ka romānā ir ļoti daudz interesantu personāžu, kuru dzīvesstāsti tiek atklāti pāris rindkopās, lai pēc tam tēls no teksta pazustu pavisam (ar vēzi slimā meitene bez krūts, tango dejotāja, Nobela prēmiju ieguvis rakstnieks, sieviete uz peldošas mājas u. c.), arī ar protagonistu Pardū nav iespējams identificēties, jo viņš ir plakans tēls, kuru raksturo viens atslēgas vārds – „sāpes”. Atbilstoši žanram arī attiecības tēlu starpā rādītas kā ideālas: gan attiecības starp trīs vīriem uz kuģa – Pardū, Maksu Žordānu un Kueno, gan attiecības starp vīriešiem un sievietēm. Pat attiecības starp Pardū un viņa bijušās mīļākās vīru tēlotas kā ideālas, jo emocijas tiek rādītas tikai pēc tam, kad tās jau ir izpaustas un ieguvušas abstraktu vai simbolisku nozīmi.  Līdz ar to arī paši tēli kļūst abstrakti, ideāli, funkcionējot tikai kā sižeta virzītāji. Piemēram, Pardū viscaur tekstam runā gandrīz vienīgi citātos – par dzīvi, vientulību, mīlestību, attiecībām, sevis izzināšanu, bailēm, ilgām, nāvi, arī par grāmatām (un šos Pardū izteicienus lasītāji izraksta kā citātus un citē tālāk)[i].

Romānā liela vieta ierādīta arī sajūtu gleznām, attēlojot ainavas, skaņas, smaržas, garšas. Pardū ceļojuma kompanjons Kueno ir pavārs, tādēļ tekstā svarīga arī ēdiena gatavošana un baudīšana, bet romāna beigās pievienotas dažas darbā aprakstītajam reģionam raksturīgas ēdiena receptes, piemēram, „Jēra karbonāde ar ķiploku krēmu”, „Lavandu saldējums” u. c.  To starpā ir arī „13 deserti” – „100 gadus sena Ziemassvētku maltītes tradīcija, kur skaitlis 13 simbolizē Svētā Vakarēdiena 13 dalībniekus (Jēzu un 12 apustuļus) un kas tiek celti galdā pēc pusnakts mises". Šis ēdiens minēts arī tekstā kā pēdējā maltīte, ko bauda mirstoša sieviete. Ēdiena baudīšanai darba sižetā ir terapeitiska nozīme – Pardū 20 gadus dzīvojis ļoti askētiski, vairoties izjust arī ēdiena garšas, smaržas, utt., tāpēc ēdiena gatavošana un baudīšana romānā tēlota kā jutekliska nodarbe, kas satuvina cilvēkus. Recepšu un jau minētais grāmatu saraksts romāna beigās tiecas tuvināt cilvēka ķermenisko un garīgo esību, kur grāmatu lasīšana ir tikpat terapeitiska kā ēst gatavošana un ēšana vai otrādi.

„Lavandu istaba” ir grāmata cilvēkiem, kuriem patīk romantiski stāsti, kas liek noticēt tam, ka dzīvē iespējamas skaistākas un pārsteidzošākas lietas, nekā tas ir patiesībā. Lai arī šis optimisms ir maldinošs, tas piedāvā cilvēkiem atelpu no realitātes. Vēl viena no romantiskās literatūras žanra iezīmēm ir popularitāte. Domājot par dažādām grāmatām, Pardū saka: „Ir grāmatas, kuras der miljoniem cilvēku,” – un tāda ir arī „Lavandu istaba”.

Zita Kārkla, ubisunt.lu.lv, 11.08.2015.