Dita Lase: Havjers Mariass "Tik balta sirds"

2014-06-16

Vai esat budists? Esat pazīstams ar šo filosofiju vismaz pamatnostādnēs? Pēc grāmatas  "Tik balta sirds" izlasīšanas būsiet! Iespēja patusēties atmosfērā, iejusties, izbaudīt!

"Reizēm man ir sajūta, ka nekas no notiekošā nemaz nenotiek, jo nekas nenotiek nepārtraukti un nesaraustīti, nekas nemitīgi neturpinās, neilgst un nebeidzami neglabājas atmiņā, un arī visvienmuļākā un banālākā eksistence pašiznīcinās un sevi noliedz, šķietami atkārtodamās atkal un atkal, līdz nekas un neviens vairs nav tie paši, kas bija agrāk, un vājo pasaules ratu uz priekšu stumj bezatminīgie, kuri dzird, redz un zina nepateikto un nenotiekošos, to, kas nav ne izzināms, ne pierādāms. Notiekošais ir vienāds ar nenotiekošo."

Tik bezgala skaists romāns no literārā un no valodas viedokļa! Teksts urdz kā dzirds strauts, veldzējot ar krāšņajiem aprakstiem, ko tik viegli vizualizēt, turklāt vairākdimensiju dziļumā, gan kā ainu, gan kā emocijas, gan sajūtas, gan trokšņus un skaņas (piemēram, randiņu gaidošās Mirjamas apraksts). Un kā Jums patīk tie brīži, kad Huans stāsta divus stāstus vienlaicīgi - gan sižetisko, gan savas iekšējās sajūtas un pārdomas, kas rit paralēli, it kā rodoties no notiekošā, tomēr arī ne visai saistīti ar to, līdz beigu beigās vairs nevar saprast, kur sižets, kur pārdomas? (Budisti, atkal medusmaize jums - duālisma un "viss ir viens" saplūšana tā, ka es pamazām sāku šaubīties, vai tiešām taisnība, ka vārdi nespējot pilnībā atainot šo fenomenu...) Un, manuprāt, vienkārši ģeniāls ir savdabīgais ritms, ko rada iepriekšrakstīto rindkopu citēšana, tāda kā vadmotīvu atkārtošanās, uz beigām citātiem kļūstot arvien biežākiem un biežākiem, īsākiem un īsākiem, līdz stāstījums sāk atgādināt uztraukta un sabiedēta cilvēka elsošanu, vai satriekta cilvēka saraustītās, klusās, izmisušās raudas...

Nevienu un neko nerodas vēlme nosodīt. Dzīve nav tik vienkārša. Kā gribētos.

Stāsts ir izstāstīts. Bez morāles. Te nekas nav līdzams. Kā viss ir, tā ir. Tā jādzīvo. Kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp. Grozi stāstu kā gribi, neko nevar sabīdīt tā, lai kaut kas rezultātā būtu pēc būtības citādāk. Nav šī dramatiskos stāstos tik ierastā "ak, ja vien viņi būtu izvēlējušies ko citu, ja vien viņi būtu rīkojušies savādāk, tad gan viss būtu citādāk" šablona. Nebūtu. Būtu citādāk, bet galu galā tik un tā tāpat. Ja ne šī nasta, tad tā otra. Vai trešā. Un ikkatram no varoņiem. Nevienu nav iespējams padarīt laimīgāku vai nelaimīgāku, vainīgāku vai nevainīgāku, skaistāku vai neglītāku. Viss ir tā, jo citādāk būt tik un tā nebija lielas jēgas. Tāpat kā no būšanas šādi nav nekādas lielas jēgas. Tikai pieredze un pārdzīvojumi. Nopūšos, un aizveru grāmatu. Aizveru acis, un pamanu, ka manis pašas elpa kādu brīdi vēl ir tikpat saraustīta, kā teksta, ko tikko lasīju, ritms. Samīļojiet mani kāds. Mana sirds negribēja šo visu zināt, taču uzzināja...

"Varbūt es jaucos, kur nevajag,  - teica Kustardojs Jaunākais, - taču es uzskatu, ka labāk ir zināt, nekā nezināt. Labāk uzzināt vēlu nekā nekad."

P.S. Kā smaržu šleife velkas līdzi vēlme, kaut autors visos šajos meistarīgi sapītajos vārdu plūdos būtu atradis vietu arī krāšņākam un detalizētākam Huana un Luisas mīlestības jūtu atainojumam. Šķiet, it kā autors būtu noskaudis mums šo stāstu. Tīri kā skopulis, tīri principa pēc. Paliek neaizpildītas telpas (skaidri klātesošas, tomēr apzināti neaizpildītas telpas) sajūta. Tāda kā "недосказанность". Tā jau mākslā droši vien jābūt.

Dita Lase, vegus.lv, 12.06.2014.