Inga Ozola: Imants Ziedonis "Epifānijas"

2013-07-05

Vai zini, kā ir aiziet uz grāmatnīcu un just, kā dvēsele raujas pie kādas konkrētas grāmatas? Es to nesen uzzināju. Kā tas ir. Atkal. Šoreiz manā dvēselē un miesas rokās iekrita Imanta Ziedoņa „Epifānijas”.

Zinu. Teju katram esot kāda Ziedoņa grāmata. „Epifānijas” noteikti ierindota tajā plauktā, pie kura domas pat naktī ceļas augšā, lai ietu piesēst uz simtiem reižu no putekļiem nopūstās grāmatas.

Ziedoņa „Epifānijas” ir Grāmata, kura nekad nezinās, kas ir aizmirstība. Kaut gan – kā gan grāmata var kaut ko pieredzēt un uzzināt? Man domāt, ka var.

Es kā atkarīgais no putraimu graudiņa, meklēju klusu nostūrīti tagad, kur nolīst un notiesāt savu putras bļodu, kas pildīta ar burtiem kā putraimiem. Putras bļodu pilnu ar „epifānijām”. Tās nevar notiesāt, kad esi piesātināts, jāēd, kad esi izsalcis un mēreni. Lai sagremojas.

Imants Ziedonis ir. Joprojām. Un būs. Visur izkaisījis savus pieskārienus kā rindu rindiņas, vējojas piemājas liepu zaros, pieneņu pūkās un plauktu plauktos. Pienaglojis mūsu domas, cilvēcisko zinātkāri ar savu tiešumu, prasmi lietu lietas izrakstīt laukā no sevis un tādas, kas reizēm kliedz kā sarkanā gaisma luksoforā.

Tā nu Imants Ziedonis ar savām „Epifānijām” ir iekārtojies uz plaukta, kamēr es sēžu spilvenos un lūkojos uz grāmatu pēc kārtējās izlasītā viņa „uzliesmojuma”, kurām nav Laika un Telpas.

„Abas ir manas acis. Tās skatās pulkstenī. Laiks skrien maziem aplīšiem ap savu asi. Tik-kai, tik-ai, tik-ai, ti-ka-i. Laiks ir kustības skaitlis, teica Aristotelis. Bet kustība ir dzīvība. Tātad laiks skaita dzīvības soļus. Tātad man jāceļas un jāiet.”

Pie katras no Ziedoņa epifānijām var sēdēt tā un šitā. Lasīt tās rītā vai vakarā un katru reizi atklāsi ko jaunu tajā. Un sevī. Un pasaulē. Grozi un grozies kā gribi – nav iespējams paiet garām Ziedoņa darbiem ar vienaldzīgu sejas un sirds izteiksmi. Nav. Un punkts.

Man lasot „Epifānijas” ir iespēja iziet cauri milzumlielam daudzumam emociju, kas drūzmējas jau pirmajās rindiņās. Smilkstoši kucēni, vakarīgas nopūtas, trakojoša ironija un aiz skapja noslēpies smīniņš. Un vēl un vēl. Tu lasi un domā, kur sākas epifānija un kur sācies tu pats. Beigu nav. Viss ir bezgalība pilna stūru, šķautņu, jumtu un debesu. Robežu, kuras no vienas pāriet nākamajā, tādējādi veidojot bezgalīgu bezrobežu.


„Parādi man to robežu, kur beidzas viens cilvēks un kur sākas otrs! Tā fotogrāfiskā līnija – drēbes, cepure un kurpes – vai tā ir viņu robeža? Vai cilvēks beidzas savos pirkstu galos?”

„Epifānijas” ir tāda cilvēka pierakstīti piedzīvojumi, kurš piedzīvoja Dzīvi. Piedzīvoja, dzīvoja, izdzīvoja un nodzīvoja. Piedzīvotājs, kura mugursoma bija pilna jautājumu, bet Ceļš – pilns atbilžu. Kura akmens izskatā, kura skaidas vai cilvēka. Bet vispār jau Ziedonis redzēja, skatījās, ieraudzīja un atkal REDZĒJA! „Epifānijas” ir savdabīgas krustvārdu mīklas, kuras pats sastādīja tās atrisinot. Lasot tās, ikviens nonāk līdz teju ģēnija robežai, jo aizgūtnēm no grāmatas lappusēm gāžas laukā idejas, vēlme un vajadzība izprast Ziedoņa piedzīvoto, rakstīto un to visu – caur katra paša prizmu. Unikāli!

Es neteikšu – ejiet un meklējiet šo grāmatu! Jo es varu mazliet iedomīgā tīksmē iekārtoties savā ekrāna pusē un lasīt. Un jautāt. Un meklēt. Atbildes. Un jūs?

„Nē, es neesmu jūsējais. Es esmu savējais. Jūs gribat mani piesavināties. Jūs gribat, lai jums kalpo. Lai kalpo jūs aplausiem, lai kalpo jūsu domāšanai, jūsu jušanai. Lai es apliecinu jūsu pareizību un tai kalpoju. Lai es apliecinu, ka es tāpat domāju kā jūs.

Bet es tā nedomāju. Es nedomāju tā kā jūs. Ja jūs reizēm domājat kā es un ja es reizēm domāju tā kā jūs, tad tā ir sakritība, laba sakritība un mēs savu tuvību varam apliecināt kopīgos aplausos.”

Inga Ozola, bonbonga.lv, 10.06.2013.