Kristīne Sadovska: Īvs Terio "Agaguks - vilka ēna"

2008-10-09

"Kad Agaguks bija sasniedzis pilngadību un apliecinājis savu vīrabriedu, viņš paņēma šauteni, ādas ūdens trauku un gabalu kaltētas gaļas un devās prom pa tundras vienmuļo līdzenumu, kas bez kokiem un bez horizonta uz visām pusēm pletās zem ziemīgajām debesīm līdz bezgalībai." Tā sākas stāsts par inuitu Agaguku.
Sākas ceļojums pasaulē, kas mums ir pilnīgi sveša, tundrā, kur nav pat īstas polārās ziemas, ir polārā krēsla, ir vasara, kas ilgst pāris mēnešu, ir inuiti, kas vēl XX gadsimta vidū dzīvo tā, kā dzīvojuši simtiem un tūkstošiem gadu. Vīri medī, sievietes košļā ādas un darina apģērbu. " Agaguks - vilka ēna" ir šokējošs stāsts, kas reiz tā autoru balto kanādieti Īvu Terio (Yves Theriault) padarīja pasaulslavenu.
Cilvēki un pārējie

Īvs Terio ir spējis iejusties šajā pirmatnības vidē, viņam ir izdevies ārkārtīgi skaidri atainot cilti, kas dzīvo pēc saviem, senseniem un nepārkāpjamiem likumiem, turklāt tajā lūzuma mirklī, kad pirmatnība sāk atkāpties, jo nepielūdzami un nenovēršami arī šajā klusuma valstībā ielaužas civilizācija. Balto cilvēku likums.
Taču inuiti ir sīksti. Ne velti viņu valodā ar vārdu inuk - cilvēks - tiek apzīmēti tikai inuiti. Pārējiem divkājiem tiek dotas dažādas neglaimojošas iesaukas. Un kāpēc gan lai viņi pakļautos citiem noteikumiem, ja gadu simtiem dzīvojot pa vecam, ir bijis labi? Protams, protams, viens no iemesliem ir tie labumi, kādus baltie atnesuši sev līdz, piemēram, petrolejas plītiņa, kas noder garo ziemas sniegavētru laikā, vai tēja, kas spēcina labāk par ūdeni.
Vīriem patīk arī degvīns, lai gan to iespējams dabūt reti un pārkāpjot balto cilvēku likumu. Bet Agaguks, cilts vadoņa spēcīgais jaunais dēls, nav tāds kā citi vīri. Viņš vēlas dzīvot pats savu dzīvi, tāpēc vasaras vigvamu sev un Iriookai uzceļ tālu no cilts ciemata. Agaguks ir savādāks. Taču ne tādā plaši pieņemtā revolucionārā nozīmē, kā tā paša laikmeta jaunieši mums zināmajā pasaulē. Viņš neko nevēlas graut vai mainīt, Agaguks vienkārši atdalās no savas cilts un kopā ar jauniņo Iriooku dzīvo, kā bija pieņemts sirmā senatnē, ar vienīgo izņēmumu - ādas var iemainīt pret tēju un šauteni.
Viņa dzīves ideāls ir tik tāls no tā, kas pieņemts mūsu laikā un mūsu pasaulē, tik tāls arī no mūsu zināmo senču dzīves un vēlmēm, ka šķiet, tikpat labi šāds puisis varētu dzīvot uz Mēness.
Cita pasaule, citi tikumi
Ne tikai tāpēc, ka inuitu dzīvesveids tik krasi atšķiras no mūsējā. Tāpēc, ka Īvam Terio tik labi izdevies parādīt arī atšķirīgo domāšanu.
Sabiedrībā, kurā nav bērnudārzu, vecuma pensiju, pat ne pašpalīdzības kases, pret katra atsevišķa indivīda dzīvību izturas ar daudz mazāku pietāti, piemēram, jaundzimušas meitenītes ģimene patur tikai tad, ja māte viena vairs netiek galā ar ēdiena un apģērbu gatavošanu vīram un dēliem.
Tāpat vecie cilvēki, kad vairs nespēj sevi apgādāt, vienkārši uzceļ jurtu patālāk no pārējiem un nomirst lēnā bada nāvē. Cilvēks, kas nogalinājis otru, ir cienījams, īpaši tad, ja pēc tam ticis cauri ar veselu ādu (brīžiem gan neatstāj sajūta, ka mēs nemaz tik tālu savā domāšanā neesam tikuši, īpaši ja palasa anonīmos interneta komentētājus). Jā, un Agaguks, kurš nevēlas dzīvot kopā ar savu cilti, nedz arī ar baltajiem, jo jūtas labāks par viņiem, ir apņēmis varoņa cienīgu sievu. Iriooka arī nav maiga un pakļāvīga kā citas inuitu sievietes, kuras labi apzinās savu nevērtību.
Māju viņi ceļ divas reizes gadā - pavasarī vasaras vigvamu no ziemeļbriežu ādām, rudenī - omulīgu iglu no ledus klučiem. Iriookas uzdevums ir nelaist zudumā neko no nomedīto dzīvnieku sastāvdaļām, un viņas darbs bieži vien ir medījuma ādu un cīpslu košļāšana, lai tās būtu izmantojamas kā auklas un daktis gaismekļiem, diegi šūšanai.
Naturālā saimniecība tās vispirmatnējākā izpausmē. Un pirmatnēji ir arī abi jaunieši, viņu jūtas ir karstas, dusmas briesmīgas un veiklība medībās nepārspējama. Slepkavība, ko ātrās dusmās un aizvainojumā paveic Agaguks, ir tik cilvēciski saprotama, ka tālākie notikumi liek no sirds līdzpārdzīvot. Cilts, šamaņa, Iriookas un Agaguka tēva loma tālākajā ir tik satriecoši niansēta, tik detaļām bagāta, ka Agaguka mainīgā izjūtu gamma ķer kā zibens.
No primitīva mednieka, mežoņa ar nesenām kanibālisma nosliecēm viņš pamazām nonāk pie patiesi dziļas un tīri civilizēta cilvēka cienīgas atskārtas par cilvēku savstarpējām attiecībām.
Un aina ar Iriookas dzemdībām, kad Agaguks izcīna grūto cīņu pašam ar sevi, ar cilts tradīciju un mīļotās lūgumu pasaudzēt mazo meitenīti, viņu otro bērnu, vienlaikus ir romāna kulminācija un noslēgums.

P.S. Agaguks ir triloģijas pirmā grāmata, un tās panākumi pamudināja Īvu Terio uzrakstīt tai divus turpinājumus - Tajaouts, Agaguka dēls un Agoaka, Agaguka mantojums. Abi šie romāni gan vairs neguva tādus panākumus kā Agaguks, tomēr, īpaši jau ņemot vērā, cik reti latviešu valodā tiek izdotas grāmatas par mums svešām kultūrām, gribētos gan pieredzēt arī pārējo divu nokļūšanu mūsu grāmatu plauktos.

Kristīne Sadovska, Diena, 29.08.2008

Lasītāju atsauksmes