Nils Auziņš: Keita Atkinsone "Lietu vēsture"

2008-09-30

Šķietami nesaistīti noiegumi un cilvēku likteņi tomēr ir savienoti neredzamām saitēm. K.Atkinsones romāns " Lietu vēsture" ienes svaigas vēsmas populārajā detektīvromānu žanrā ar negaidītiem sižeta pavērsieniem un pārsteigumiem. Meistarīgi uzrakstīta un asprātīga grāmata, kas ievelk sevī no vāka līdz vākam.

Kembridža tvīkst neparasti karstas vasaras saulē. Bijušajam policijas inspektoram, tagad privātdetektīvam Džeksonam Broudijam pasaule sastāv no vienas pārskata lapas - "Pazudušie" pa kreisi, "Atrastie" pa labi, un starp abām pusēm nekādi nav panākams līdzsvars. Kembridžā Džeksons nekad nav juties kā mājās, un tagad ir izjukusi arī viņa laulība. Paša ģimenē ir notikušas traģēdijas - nāve, intrigas, nelaimes - tagad ir viņas darbs. Džeksons izmeklē trīs dažādas lietas, un, pētīdams šo lietu vēsturi, sāk saprast, ka, par spīti šķietamajām atšķirībām, viss ir savstarpēji saistīts.

Šī gaumīgi noformētā, aptuveni 250.lpp biezā grāmata, sākotnēji liekas ieturēta detektīvromānu stila rāmīšos - sastopamies ar izmeklētāju Džeksonu Broudiju, kas ir tieši tik skarbs un dzīves vēju rūdīts, kā tam parasti jābūt. Un šim personāžam, pats par sevi saprotams, ir jāizmeklē noziegumi. Tomēr uz šī stilistiskā fona rakstniece ir uzbūvējusi neticami krāsainu romānu, kas vairākas sižeta līnijas savij kopā vienā veselumā un priecē ar spožām detaļām. Tieši nianses un "piezīmes no malas", manuprāt, ir puse no grāmatas burvības, jo ienes ļoti daudz cilvēciskas emocijas un liek just līdzi, neatstāj vienaldzīgu. Rakstniece, acīmredzot, labi izprot cilvēkus, to raksturus, likteņus. Bieži vien varoņu pārdomu pavedieni un prātojumi atklāj ļoti daudz kā tāda, kas liekas perosnīgi kādreiz apdomāts, bet ne līdz galam noformulēts. Keita Atkinsone veikli rīkojas ar valodu un uzraksta šīs lietas skaidri un tieši.

Romāna varoņi ir ļoti izteiksmīgi un dzīvi, jo nav pārspīlēti vai pakļauti kādiem stereotipiem. Katrs ir apveltīts ar savdabīgām iezīmēm un romāns liek iejusties dažādu cilvēku "ādās", izekot līdzi viņu domu gaitai, priekiem un bēdām. Cilvēcīgie aspekti sabalansēti ar krietnu devu vardarbības un intīmiem "sīkimiem", sagādā gana labu izklaidi, bet tā šoreiz ir augstākās raudzes. Daudzšķautņainais sižets un detaļas netraucē izjust romānu kā vienu veselumu un tas saglabā viengabalainību un pārdomātas idejas no sākuma līdz beigām. Ir interesanti lasīt un šī nav no tām grāmatām, kuras beigas var paredzēt jau pēc pāri izlasītajām nodaļām.  

Keita Atkinsone (Kate Atkinson) ir dzimusi Jorkā un dzīvo Edinburgā. Viņas pirmais romāns "Neredzamo stundu muzejs" (1997), kas izdots arī latviešu tulkojumā, izpelnījās Vitbreda balvu kā gada labākā grāmata. Keita Atkinsone ir sarakstījusi stāstu krājumu "Nav pasaules gals", kā arī romānus ("Krokets ar cilvēkiem"", "Emociju dīvainības"), kas guvuši gan kritikas atzinību, gan literāras balvas.

Nils Auziņš, www.easyget.lv, 27.03.2008.

Lasītāju atsauksmes