Ilze Lipska: Stīvens Kings "Zvēru kapiņi"

2012-04-10

Nekad līdz šim nebiju lasījusi šausmu literatūru. Ja tā to var nosaukt un ja literatūra var būt šausmīga burtiskā nozīmē. Parasti grāmatu lasot, spēju ļoti spilgti iztēloties sižetu, aprakstītās ainas, tāpēc gatavojos - ja jau šausmu literatūra - uhh.. nu tik būs. Šermuļi un zosāda. Kā pirmo izvēlējos Stīvena Kinga Zvēru kapiņi . Bet ilgi nevarēju saņemties. Vienmēr atradās cita lasāmviela... tāpēc pateicoties grāmatu klubiņam - beidzot izlasīju šo grāmatu.

Hmmm.. bet vai nu kino pie vainas vai kā, bet zosāda lasot nebija. Toties valoda - fantastiska. Es nez kāpēc gaidīju tādu trulu aprakstu par kapiem, zombijiem un kaut ko tamlīdzīgu, bet ne velti Stīvens Kings ir slavens. Jo viņam patiesi ir talants. Literārs talants.

Mazliet pameklējot informāciju par autoru, atklāju, ka viņam ir darbs "The Green Mile". Zinājāt, ka šī lieliskā filma ar Tomu Henku ir uzņemta pēc Kinga romāna? Tagad jautājums - vai latviski tā ir tulkota, ja ne, tad jāmeklē būs angļu valodā. Jo tam darbam (tagad man īstenībā ir ticība, ka visi Stīvena Kinga darbi ir fantastiski, un to ir patiesi daudz) noteikti ir jābūt labam.

Zvēru kapiņi ir stāsts par ģimeni, vīru, sievu un viņu diviem mazajiem bērniem. Kad ģimene pārceļas uz citu pilsētu, aiz viņu zemes atrodas zvēru kapiņi - vieta, kur bērni jau gadu desmitiem ilgi aprok savus mājdzīvniekus. Savukārt aiz zvēru kapiņiem... mistiska vieta, kurā aprokot (kaut ko), tas augšāmceļas. (Te nu manis gaidītie zombiji.)

Man pat gribētos apgalvot, ka radīt šausmas nav šīs grāmatas galvenais uzdevums, bet drīzāk - emociju atspoguļojums. Piedošana, naids, mīlestība, bailes. Kā mēs reaģējam, kad nomirst mums mīļš cilvēks. Vai ar to ir iespējams samierināties, zinot, ka pastāv iespēja  viņu atgriezt dzīvē? Un vai stāsti par to, KĀDI cilvēki atgriežas dzīvē, un piemērs ar kaķi, kurš atnāca atpakaļ, kaut ko vispār dod un lēmumu ietekmē?

Aizdomājos par kapiem kā tādiem... zvēru kapiņi.. lai jau tā būtu, bet atzīsim - kapi paliek kapi.
Es runāju par to nolāpīto vietu. Tā ir neveselīga. Bērni iet tur augšā un kopj kapus, ierīko takas... kaut kas pataloģisks. Es nezinu, kāda kaite piemetusies šīs pilsētiņas bērniem, bet man negribētos, ka arī Ellija to saķer.

Protams, sāpīgs temats, zinot, kāda kapu kultūra ir Latvijā..... varbūt to nemaz nevajag cilāt, jo otra svētumu nevajadzētu aiztikt.
Bet ja par kapiem ne, vēl viens interesants sarunu temats, ko varētu apspriest tikšanās reizē pie apaļā galda - nāve. Vai tā ir dabiska? Reičela iekaisusi emocijās, vienā vietā saka: "Nāvē nav nekā dabiska! Nekā! Tev kā ārstam to vajadzētu zināt."  Bet kas tad ir dzīve? Vai tā nav, kā iekš Silva Rerum varējām lasīt - tikai strīpiņa starp diviem gadskaitļiem? Un nekā dabiskāka nemaz nevar būt?

Man Zvēru kapiņi patiešām patika. Par spīti tai mistikai ar augšāmcelšanos un svešu garu atgriešanos caur citu ķermeni.

Ilze Lipska, http://vertigagramata.blogspot.com, 07.04.2012.