Bārbala Simsone: Toms Kreicbergs "Dubultnieki un citi stāsti"

2012-02-03

Kad aptuveni pirms gada Latvijas ziņu portālus pāršalca vēsts, ka nez kāds latvietis iekarojis ASV fantastikas virsotnes, šī ziņa gan nepaslīdēja garām nepamanīta, tomēr latvieša vārdu – Toms Kreicbergs – tobrīd Latvijā zināja retais. Toties šobrīd ir liela iespēja, ka situācija vistuvākajā laikā varētu mainīties un Toma Kreicberga vārds varētu latvieša (paš)apziņā iegulties uz palikšanu.

Runājot par vārdu, laikam vispirms jāprecizē, ka ASV konkursā Writers of the Future tobrīd 23 gadus vecais Toms startēja (un visus savus līdz šim angliski sacerētos stāstus parakstījis) ar pseidonīmu Tom Crosshill. Burtiski, bet angļu mēlei vieglāk izlokāmi. Un, jā – jaunais rakstnieks savus stāstus, kuri tikko latviešu valodā iznākuši viņa pirmajā kopkrājumā „ Dubultnieki un citi stāsti”, raksta angliski no sākta gala. Uz jautājumu – kāpēc? – autors teic: „Rakstīt angliski šķita dabiski, jo latviešu valodā mana iemīļotā literatūra bija pieejama ļoti maz, tādēļ ikdienā praktiski lasīju tikai angļu valodā – atbilstoši izveidojās mans vārdu krājums, sapratne par žanru.”

„Dubultnieki un citi stāsti”, kaut gan nav pirmais fantastikas žanrā tapušais stāstu krājums latviešu literatūrā (par aptuveni pusgadu viņu apsteidza žurnālists Didzis Sedlenieks ar krājumu „ Bohēmijas zaglis”, tātad tomēr var runāt par ļoti jaunu tendenci) ir īpatnējs ar to, ka tā vienlaikus ir un nav tradicionāla zinātniskā fantastika. Autora apspēlētās tēmas – nākotnes cilvēks tehnoloģisko sasniegumu varā, mākslīgā intelekta centieni līdzināties cilvēkam (aizkustinošs un baiss vēstījums par robotu, kurš vēlas kļūst par komponistu, stāstā „Sandra spēlē čuguna vīram”), laika ceļojumu paradoksi un radītāja atbildība par radīto, – pēdējā pusgadsimta fantastikas uzplaukuma laikā (ar to, protams, domājot ārvalstis) skartas gana bieži gan literatūrā, gan kino. Taču Toms savos stāstos meistarīgi izmanto paņēmienu, ko gribētos saukt par greizā spoguļa vai daudzšķautņu prizmas taktiku – nomainot leņķi, kādā mēs skatāmies uz parādību, groteskais skatupunkta sašķiebums mums to atklāj ļoti pietuvinātā un cilvēciskā tvērumā. Un lasītājs kopā ar mākslīgi radītu Īkstīti nokāpj tējkannas dzīlēs, blakus alkoholiķim Pakalniņam vizinās neesošā metro maršrutā Rīga-Valmiera, no dažu metru attāluma seko cūku pilotu kaujas lidojumam Dorsenijas debesīs...

Jautājums, kas interesēs ne vienu vien: kāpēc ārpus Latvijas nolemts startēt tieši šajā, latviešu oriģinālliteratūrā vēl tik maz pārstāvētajā žanrā? „Rakstīt fantastiku nozīmē neierobežot savus izteiksmes līdzekļus,” uzskata Toms. „Rakstīšana reālisma žanrā mani piesaista tikpat maz kā rakstīšana bez metaforām. Man patīk vairāk krāsu paletē.” Lūgts izvērtēts fantastiskās literatūras situāciju Latvijā, viņš norāda: „Situācija pēdējo pāris gadu laikā strauji uzlabojas. Aizvien vairāk pieejama tulkotā daiļliteratūra, un beidzot parādās arī ievērojams skaits latviešu izcelsmes rakstnieku šajā žanrā. Attiecībā uz nākotni jūtu optimismu.”

Tēma, kas caurvij vairākus Toma stāstus, ir tā dēvētais „saslēgums” – potenciāla nākotnes tehnoloģija, ar kuras palīdzību iespējams vairāku cilvēku prātus, tiem guļot īstā vai mākslīgi izraisītā miegā, saslēgt vienotā ķēdē un no šādas drošas perspektīvas dzirdēt un izbaudīt otra piedzīvoto. Komentāros, kas ievietoti aiz katra stāsta (un vismaz cilvēkam bez augstākās eksaktās izglītības bieži palīdz labāk uztvert tajā atspoguļoto domu), autors raksta: „..cilvēka domu process būtībā ir nepārtraukta saruna ar sevi. Piemēram, risinot matemātikas uzdevumu, rodas viena doma, nākamā uz to atbild, nākamā atbild uz atbildi, tad iesaistās vēl trešā balss, kura runā par to, ka derētu uzēst, tad to pārbļauj atkal cita doma un tā tālāk. Dabisks secinājums no tā visa bija šāds: sarunas starp cilvēkiem būtībā ir cilvēku mēģinājums vistiešākajā veidā paplašināt savu prātu – iekļaut šajā iekšējā dialogā jaunas, citādas balsis. No šīs domas atlika viens solis līdz saslēguma tehnoloģijai – ja būtu tehnoloģisks risinājums, kurš cilvēkiem ļautu sarunāties tā, ka viņi savu iekšējo “balsi” neatšķir no otra, viņu prāti būtībā būtu saslēgti vienā.” Tehnoloģiski – jā, bet autoram šī ideja paver iespēju vairākos stāstos risināt arī to tēmu, kas fantastikā vienmēr ir būtiskāka par tehnoloģijām, – cilvēku attiecības ar sevi, ar citiem, ar laikmetu šeit un tagad.

Stāstā „Domājošas sievietes muļķu pulks” autors pēta, kas notiktu, šādu „saslēguma” tehnoloģiju izmantojot rūpnieciskos nolūkos, stāsta varonei par noteiktu maksu „izīrējot” savu prātu. Stāstā „Atkal būt vieniem” – iespējas, kādas saslēgšanās pavērtu krimināli noskaņotiem indivīdiem. Krājuma titulstāstā prātu jau kopš agras bērnības dala Latvijas krievs Saša un amerikānis Džons, bet īstā problēma slēpjas tajā, kā sava brāļa un dēla „dalīšanu” ar svešinieku uztver Sašas ģimene... Versiju ir bezgala daudz, un katra no tām, lasītājam pavelkot nost viegli caurskatāmo metaforas slānīti, atsedz kādu pazīstamu, tuvu, pat ikdienišķu situāciju. Un tieši šis dubultais segums, divkāršais lasījums, kas ir katras labas fantāzijas un fantastikas firmas zīme, apliecina – jā, mūsu priekšā ir talantīga rakstnieka talantīgi uzrakstīts darbs. Un krājuma nosaukums līdz ar to sevi attaisno ne tikai vienā, bet – nu jā, atkal – dubultā ziņā.
Šobrīd Toms dzīvo Latvijā un strādā pie sava pirmā romāna. Vai dzimtenē rakstnieks uzturēsies ilgāku laiku? „Nākotnē, domāju, dzīvošu gan Latvijā, gan ārvalstīs. Rakstnieks, par laimi, nav piesiets vienai dzīvesvietai, it īpaši jau mūsdienu elektroniskajā laikmetā.”

Deivids Fārlands, 1987. gada konkursa Writers of the Future zelta medaļas ieguvējs, uzskata: „Toms Kreicbergs ir izcils jaunais rakstnieks ar spēcīgu nākotnes vīziju. Es nopietni uzskatu, ka viņš kļūs par vienu šīs desmitgades ievērojamākajiem rakstniekiem.” Nu ko – jācer, ka arī šoreiz būs spēkā fantastikas autoriem nereti piedēvētās pareģa spējas.

Bārbala Simsone, Diena, 3.02.12.