Apraksts
Anne Aplbauma (Anne Applebaum) ir pasaulē labi pazīstama un augstu vērtēta amerikāņu žurnāliste un vēsturniece. Viņa dzimusi 1964. gadā Vašingtonā un ieguvusi izcilu izglītību, studējot vispirms Krievijas vēsturi un literatūru Jeila Universitātē, bet pēc tam starptautiskā attiecības Londonas Ekonomikas skolā un S. Entonija koledžā Oksfordā. Pēc studijām Anne Aplbauma uzsāka sekmīgu žurnālistes karjeru. Kā prestižā britu izdevuma “The Economist” speciālkorespondentei, viņai bija iespēja vērot Austrumeiropas un Centrāleiropas komunistisko režīmu sabrukumu tā saukto samta revolūciju laikā. Pēc tam Anne Aplbauma bija gan laikraksta “The Washington Post” redkolēģijas locekle un komentētāja, gan sadarbojusies ar citiem izdevumiem. Jau ilgāku laiku viņa dzīvo Polijā, jo viņas vīrs ir bijušais Polijas ārlietu ministrs un Polijas Seima priekšsēdētājs Rodoslavs Sikorskis. Paralēli aktuālo starptautisko norišu komentēšanai dažādos drukātajos un elektroniskajos medijos, viņa jau daudzus gadus nopietni nodarbojas ar vēstures pētījumiem.
Lasītāju un akadēmisko aprindu visplašāko ievērību ieguva Annes Aplbaumas 2003. gadā publicētā grāmata “Gulags: padomju nometņu vēsture” (“Gulag: A History”). Šis saistoši uzrakstītais akadēmiskais pētījums, kurā detalizēti aprakstīti padomju ieslodzījuma nometņu dažādie, arī Rietumos mazāk zināmie vēstures aspekti, saņēma vienu no prestižākajiem ASV apalvojamiem literatūrā un žurnālistikā – Pulicera prēmiju. Šis akadēmiskais bestsellers tulkots vairākās valodā, 2007. gadā grāmata iznāca arī latviešu valodā.
Līdzīgu starptautisku rezonansi piedzīvojis un augstu novērtējumu izpelnījies arī autores jaunākais pētījums “Dzelzs priekškars. Austrumeiropas pakļaušana: 1944–1956” (“Iron Curtain. The Crushing of Eastern Europe: 1944–1956”), kurā vispusīgi analizēti sociāli politiskie, ekonomiskie un kultūras procesi pēckara Polijā, Ungārijā un Austrumvācijā. Grāmata jau tulkota vairākās valodās, autore par to saņēmusi gan Vestminsteres Hercoga medaļu (Duke of Westminster’s Medal for Military Literature), kas Lielbritānijā ik gadus tiek piešķirta par labāko pētījumu militārajā jomā, gan prestižas ASV un Kanādas literārās prēmijas (National Book Awards, Cundill Grand Prize in Historical Literature).
Tā kā Anne Aplbauma brīvi pārvalda arī krievu un poļu valodu un gadu gaitā viņai izveidojušies cieši personiskie kontakti ar daudziem Austrumeiropas pētniekiem un postkomunistisko sabiedrību pārstāvjiem, savā darbā līdz ar jaunākajām dažādu valstu vēsturnieku publikācijām viņa plaši izmantojusi agrāk nepieejamus bijušo komunistisko valstu arhīvu materiālus un laikabiedru liecības. Viņas grāmata ir arī lielisks moderna akadēmiskā pētījuma paraugs – tā balstās uz nopietnām avotu un literatūras studijām, par ko liecina daudzās atsauces un izmantoto avotu un literatūras saraksti, bet vienlaikus tā ir arī saistoši uzrakstīta un var ieinteresēt ne tikai speciālistus un studentus. Tekstu lieliski papildina attēli no dažādām Austrumeiropas fotodokumentu krātuvēm.
Autore detalizēta apraksta, kā ar teroru un draudiem Padomju Savienība uzspieda Austrumeiropai komunistiskos režīmus un kā vietējie komunisti dogmatiski imitēja padomju totalitārisma metodes. Autore atklāj, kā tika organizēti un darbojās slepenie drošības dienesti, kā funkcionēja komunistiskā propaganda un kāda bija režīma politika attiecībā pret pilsoniskās sabiedrības institūcijām, Baznīcu, masu informācijas līdzekļiem, kultūras un mākslas darbiniekiem. Saistošs un vienlaikus informatīvi piesātināts ir ar konkrētiem piemēriem piesātinātais stāstījums par to, kā ideoloģiskiem mērķiem tika izmantoti pēckara gados populārie Starptautiskie jaunatnes un studentu festivāli. Savukārt mākslas un literatūras cienītājiem būs interesanti lasīt Annes Aplbaumas viedokli par Bertoldu Brehtu, Andžeju Vajdu, Česlavu Milošu, Milanu Kunderu un citiem autoriem, kuru dzīvi un daiļradi ietekmēja Dzelzs priekškars.
Lasītājam līdz šim mazāk zināmi fakti grāmatā ir par etniskajām tīrīšanām, kam pēckara gados tika pakļauti daudzi jo daudzi Austrumeiropas un Centrāleiropas iedzīvotāji, kā arī par agrāk noklusētajām antisemītisma izpausmēm šajās zemēs arī pēc pārdzīvotā vācu nacistisko okupācijas režīmu holokausta. Tā kā pēdējā laikā arī Latvijas sabiedrībā aktualizējies kolaboracionisma un kolaborācijas diskurss, uzmanības vērts ir šīs tematikas risinājums Annes Aplbaumas grāmatā. Jau nodaļu nosaukumi – “Negribīgie kolaboranti” un “Pasīvie oponenti” – iezīmē šī temata sarežģītību. Grāmatā stāstīts arī par konkrētu cilvēku dzīvi, kuri bija nostādīti skarbas izvēles priekšā – pretoties, bēgt vai sadarboties.
No angļu valodas tulkojis Dainis Poziņš