Apraksts

Beigbeders savā jaunajā romānā pārliecinoši rāda, ka rakstniecība ir zināms melanholijas paveids: lai rakstītu, vajag ieslēgties, aiziet no pasaules. Tas sniedz atvieglojumu, arī pārliecina, ka palikšana uz vietas var būt rezultatīva. Vienatne, visa atņemšana liek mobilizēties, atcerēties bijušo, piedzīvoto. Personīgs zaudējums ļauj iegūt vai apgūt citu pasauli.
Nedaudz Prusta darbiem līdzīgais romāns būvēts uz nejaušības bāzes, bet liecina par biezo sakarību tīklu, kas satur visu cilvēka dzīvi. Līdzīgi Prustam, Beigbeders sevī meklē zudušo laiku, bet atrod ģimeni, morālo satvaru, kas liek no egoista kļūt par francūzi.
No lasītāju vēstulēm
Lai arī labais tonis ir teikt, ka Beigbedera romāni nav nekas īpašs, es domāju, ka viņš ir nopelnījis savu Renodo (prēmija!) pat tad, ja balvas vēl ne par ko neliecina.
Jaunais Beigbeders mani aizrauj. Gribētu, lai viņš atkal taisa filmu, iespējams, vēl labāku par iepriekšējo – „99 franku” (14,99 eiro) adaptāciju. Ceru, ka Žans Dižardēns vēlreiz palīdzēs. Viņš tajā bija ģeniāls.
Mūsdienu Sartrs, tāds ir Beigbeders. Nejaušs notikums, nejauša klātbūtne, bet kādi secinājumi!
Pilnīgi cits Beigbeders. Bez uzkrītošas erotikas, maigāks, jūtīgāks, sociāli norūpējies. Mazāk egoistisks, vairāk nacionāls.
Negaidiet šoreiz skandālu, grāmatā tā nav! Un tieši tas arī ir skandalozi!