Aizbēgt vai palikt

Storia di chi fugge e di chi resta

Jaunums

Pasaulē visvairāk lasītais itāļu romānu cikls

Ar katru nākamo grāmatu labāko draudzeņu Elenas un Lilas dzīve lasītājiem kļūst aizraujošāka un varones – izteiksmīgākas. Trešajā cikla romānā abas ir pieaugušas, abas meklē īsto ceļu dzīvē, cenšas rast piepildījumu alkām un pierādīt pašas sev, ka visi pieņemtie lēmumi ir pareizi.

Lila iet pa dzīvi kā izsmalcināti skaists, alkas un sapņus izraisošs tēls, un viņas vulkāniskais temperaments ar gadiem nedziest itin nemaz. Augstpapēžu kurpēs viņa soļo cauri vīriešu sirdīm, apstādamās tikai tik ilgi, lai katru no tām ievainotu līdz asinīm, ievainotu dziļi un nedziedināmi.

Elena ir rimti mierīga novērotāja, viņa izcili labi spēj ielūkoties dziļāk par sirds slēptākajiem stūrīšiem, Elena vienmēr apdomā ik soli un bieži vien apstājas, lai apdomātos, nevis dodas tālāk dzīves versmainajā dzelmē, kur plosās tie, kuru dzīvi vada kaislības un iedomas.

Katra savā lomā un vietā viņas jūtas lieliski. Līdz brīdim, kad Lilas temperamentu apslāpē notikumi, kurus kaismīgā skaistule nespēj kontrolēt. Savukārt Elenas rimto prātu pēkšņi trakās bangās saviļņo jūtas, kuras prātīgajai draudzenei neizdodas ieplānot, savaldīt un iznīcināt. Mainītās lomas ir vēl viena pārbaude jau tā daudz pieredzējušajai abu draudzībai...

No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere.


Par Elenas Ferrantes radīto iespaidu kritiķi ir vienisprātis: viņas stāsti uzrunā spēcīgi, dziļi personiski un vienlaikus arī nežēlīgi tieši. Tomēr šis raksturojums pēc tam, kad izlasīti arī Neapoles romāni, šķiet pat pārāk maigs.
The San Francisco Chronicle

Tik patiesi un reizē salkani. Tik dzīvi un īsti, bet reizē grūti aptverami. It kā klišejiski, bet vienlaikus saistoši bez gala. It kā pagrimuši cilvēki, bet vienlaikus tik skaisti savā cilvēcībā, mēģinot izdzīvot tajā vidē, kādā nu ir piedzimuši. Skaudra apjauta par to, ka tikai tu pats esi īsts – šeit un tagad. Viss pārējais ir kā dekorācijas teātrī, kā ķermenis, kuram tev jāpieskaras, garām spraucoties, kā mutes, kas lasa savas lomas – melīgās un īstās, sirsnīgās un naidīgās. Tu ej uz priekšu, dekorācijas līdzi nenāk. Tās mainās. Vai tās mainās tev līdzi, vai tev jāmainās līdzi dekorācijām? Un kur šajā skatuvē ir vieta draudzībai, vai tā spēs ceļot tev līdzi, cauri visām dekorāciju maiņām?
Ilze Lipska, gramatplaukts.lv

Ferrante arheoloģiskā precizitātē un saudzīgā rūpībā noslauka itin visas smalkā pūdera paliekas no sievietes sejas, atkailinot mūsu iekšējo pasauli līdz kaulam godīgi (rakstu “mūsu”, jo lasot izjustā kauna un neērtības sajūta signalizē, ka uztaustītas ikvienas sievietes – arī manas – nepieklājīgākās domas un sajūtas, kuras mēs pašas vislabprātāk paslēptu no sevis: draudzība, kas mijas ar skaudību; ļaunatminīga fiziskā un intelektuālā sāncensība; nedrošība un vājums, ko aizsedz drūms kareivīgums).
L. Pastore, “Ir”

Iesaki draugiem