Smillas jaunkundzes sniega izjūta

Frøken Smillas fornemmelse for sne

Drīzumā

Smilla Jaspersena, grenlandiete un sniega un ledus pētniece, savus izpētes objektus vienmēr ir vērtējusi augstāk par mīlestību un visu citu. Parasti viņa labprātāk mīt zinātnes, skaitļu un atmiņu pasaulē, jo jūtas kā svešiniece viņai neierastajā cilvēku vidē. Tomēr, kad vienā ziemīgā pievakarē Smillas sešgadīgais kaimiņš nokrīt no mājas jumta un Kopenhāgenas policija to uzskata par nelaimes gadījumu, Smilla nespēj palikt vienaldzīga. Viņa, zinot zēna bailes no augstuma un izpētījusi sniegā atstātās pēdas, vēlas panākt, lai negadījums tiktu rūpīgi izmeklēts. Gan mirušā zēna, gan sevis pašas labā Smillai nākas doties ceļojumā, kas viņu aizved atpakaļ uz Grenlandi – ledus un sniega zemi, lai atklātu šokējošo noslēpumu, ko slēpj ledus...

Pēters Hēgs (dz. 1957. g.), dāņu rakstnieks, pasaules slavu ieguvis ar savu romānu “Smillas jaunkundzes sniega izjūta” (1992), kas ir viņa trešais sarakstītais darbs. Kopš tā laika viņa grāmatas tiek izdotas daudzās pasaules valstīs un lasītāji ar nepacietību gaida katru nākamo autora romānu.

No dāņu valodas tulkojusi Inga Mežaraupe.


Romāns “Smillas jaunkundzes sniega izjūta” ir pārsteidzoši intelektuāls kriminālromāns. Pētera Hēga proza ir tik spēcīga, tik daudzpusīga un tik dziļa, ka neviļus rodas vēlme šo romānu lasīt skaļi, lai izjustu to vēl spēcīgāk.
The New Yorker

Līdzīgi kā Džons Lekarē un Grehems Grīns, arī Pēters Hēgs spējis trillerim piešķirt morālu un politisku rezonansi.
Los Angeles Times

Ar “Smillas jaunkundzes sniega izjūtu” Pēters Hēgs sevi ierindojis starp patiesi ievērojamiem un cienījamiem rakstniekiem.
The Times

Zi­nāmā mērā “Smillas jaunkundzes sniega izjūta” patiesi atgādina modīgu kokteili 20. gadsimta beigu literatūras stilā. Ir dinamisks un cītīgi samezglots sižets ar aizraujošu kriminālintrigu un dažiem līķiem. [..] Tomēr tas ir “kaut kas vairāk” par šo profesionālo kombinatoriku. [..] Autors, pateicoties savai prozas izjūtai, veiksmīgi pārvar literatūras izliktos klupšanas akmeņus. Romāns neiekrīt nedz triviāla detektīva, nedz lētas mistikas bedrē; tas nepārvēršas nedz par dziļdomīgu “problēmu risināšanu”, nedz par jau pieminēto modīgo kokteili.
Jo vairāk romāns tuvojas beigu galam, jo vairāk tas sāk atgādināt sirreālu vīziju (it īpaši tāpēc, ka īsta atrisinājuma, kas visu noliktu savās vietās, tam nemaz nav); jo tālāk Smilla kuģo ledājos, viņas ceļojums atsauc atmiņā klasiskos “metafiziskos ceļiniekus” – Po Arturu Gordonu Pimu un Melvila kapteini Ahavu.
Guntis Berelis, “Diena”

Iesaki draugiem