Šķērsiela 13. Latvieša dibināts gulags

Romāns aptver Latvijas vēstures posmu no 1910. gada līdz 2015. gada janvārim. Vēstījums skar latviešu mūsdienu literatūrā maz atspoguļotu tēmu- kas notika ar latviešu strēlniekiem, kuri, izgājuši cauri Ziemsvētku kauju ugunskristībām, nokļuva Krievijā un tur nonāca boļševiku varas virsotnēs?

Romāna galvenais varonis ir Eduards Bērziņš, gleznotājs, Vilhelma Purvīša audzēknis Rīgas mākslas skolā. Bērziņa dzīves noslēpumus kopš bērnības rauga atklāt Mārtiņš, kurš atklāj, ka dzīvo tai pašā istabiņā, kur uzaudzis vēlākais strēlnieku komandieris. (Šķērsiela 13. ir reāls nams, kas redzams arī dokumentālo filmu triloģijā „Šķērsiela”) Jo vairāk Mārtiņš uzzina par Eduardu Bērziņu, jo vairāk šī personība ieintriģē jauno vēstures pētnieku. Mainoties laikiem un varām, mainās arī leģendārā latvieša vērtējums- vispirms viņš ir varonis- Lokarta saszvērestības atmaskotājs un Ļeņina valdības glābējs, vēlāk izveicīgs čekists un Dzeržinska uzticamības persona, tad vienīgais cilvēks Padomju Savienībā, kam Staļins piešķir tikpat neierobežotu varu kāda ir pašam, teritorijā, kas ir lielāka par Rietumeiropu un ko sauc par Kolimu. Trīsdesmitajos gados tas ir lielākais zelta ieguves rajons Krievijā. Zeltu, alvu un urānu tur iegūst Bērziņa izveidotās koncentrācijas nometņu sistēmas „Sevvostlag” cietumnieki. Šī sistēma neietilpst Gulagā un nepakļaujas tam, te desmitiem tūkstošu ieslodzīto likteni nosaka vienpersonīgi Eduards Bērziņš. Un tieši tas, ko viņš dara ar šiem cilvēkiem, pārsteidz pasauli.

Nometnēm, kas ierīkotas tuvu un tālu apkārt Bērziņa dibinātajai Magadānai, nav nekādu žogu, notiesātie, īpaši politieslodzītie var brīvi pārvietoties, viņiem maksā algu, kas ir lielāka nekā Maskavas ierēdņiem. Tie, kas pārpilda darba normas, tiek atbrīvoti pirms laika, citiem, kas vēlās, ļauj no dzimtajām vietām aicināt pie sevi ģimenes, nometņu veikalos preču izvēle ir lielāka nekā brīvā līguma darbinieku veikalos. Ziemā zeltračiem jāstrādā tikai četras stundas. Talantīgākos no ieslodzītajiem viņš ieceļ vadošajos amatos „Daļstrojā”, tā oficiāli dēvē Bērziņa impēriju, kur viņš ir gan galvenais čekists, gan Kolimas armijas garnizona komandieris, gan robežsardzes karaspēka un flotes pavēlnieks. Padomju vara Kolimā nepastāv- ir tikai Bērziņš un viņa griba. Maskavai viņam jāatskaitās tikai par iegūtajām zelta tonnām. Notiesātie no visas Padomju valsts sapņo nokļūt pie Bērziņa. Tā radās leģendas par neticami humāno lēģeru priekšnieku. Vien no pirmajiem, kas apdziedāja Eduardu Bērziņu bija ieslodzītais krievu disidents, rakstnieks Varlams Šalamovs. Par šo unikālo personību turpina brīnīties gan Krievijas, gan citu pasaules valstu vēsturnieki un literāti. Latvijā par viņu zina maz, galvenokārt- kā nevaroni un ļaunuma nesēju. Bet šī romāna galvenā tēma ir lielas spēcīgas personības traģēdija. Grāmatā izsekots, kā no romantiska Šķērsielas zēna, kurš sapņo kļūt par mākslinieku, izveidojas drosmīgs un vispusīgs vīrs, par kuru jūsmo sievietes un kuru apbrīno un apskauž laikabiedri, kam dzīves rūdījums un daudzās vilšanās, netraucē saglabāt humānista dabu un diemžēl arī utopiskas idejas, ka viņš spēs uzlabot sabiedrību, vismaz viņam pakļautajā teritorijā. Romānā ir aprakstīti dramatiski notikumi, kas pamazām salauž šo stipro vīru, līdz viņš pats kļūst par slepkavu, kas pazudina ne tikai sevi, bet arī savu ģimeni. Dramatiskajā vēstījumā lasītājs varēs iepazīt arī citus ievērojamus latviešus, piemēram, pulkvedi Fridrihu Briedi, kas ietekmēja Eduarda Bērziņa uzskatus par karavīra pienākumu, kā arī tos, kuri apzināti vai neapzināti iespaidoja Šķērsielas puiša gaitas Krievijā- vienu no Padomju valdības vadītājiem Jāni Rudzutaku, čekas priekšnieku Jēkabu Peteru, mākslinieku Gustavu Kluci u.c. Visiem kopīgs bija viens- viņus pēc nežēlīgām spīdzināšanām 1938. gadā nošāva un pasludināja par tautas ienaidniekiem, bet ar pulkvedi Briedi čeka izrēķinājās jau 1918.gadā. Varbūt tieši šis apstāklis, mudina nezinātājus vienādot viņus, saukt par upuriem, vai tieši otrādi- par noziedzniekiem, kas tādu galu ir pelnījuši, bet tie bija atšķirīgi cilvēki, ar dažādiem raksturiem, dzīves uzskatiem, vai pat pretēji virzītu rīcību. Mārtiņš to rauga izpētīt, lai izprastu viņu izvēli vēstures turbulences brīžos vai vienkārši sarežģītās dzīves situācijās. Tuvojoties vecumdienām, Mārtiņš daudz ko noskaidro un aptver, bet uz vienu jautājumu viņš tā arī neatrod atbildi- kam Eduards Bērziņš ticēja? Un kam šodien spēj ticēt viņš pats?

Riņķveida kompozīcija, romānu aizsākot ar šodienas notikumiem un arī noslēdzot to ar Mārtiņa pēdējā gada pārdomām, ļauj raudzīties uz pagājušā gadsimta pirmās puses notikumiem, izmantojot mūsdienās iegūto informāciju un bez grūtībām saskatīt, ka dažkārt vēsture tomēr atkārtojas, un visai nepatīkamā veidā. Šī atziņa liek domāt, ka romāns varētu būt aktuāls.

Vēstures interesenti šai literārajā darbā atradīs negaidītus, jaunus faktus no Eduarda Bērziņa biogrāfijas, kas apgāž enciklopēdijās rakstīto, iespējams skandalozas, bet dokumentos balstītas versijas par Lokarta sazvērestības būtību un angļu izlūkdienestu lomu Čekas izveidošanā, kā arī par iespējamo latviešu sazvērestību pret Staļinu. Vieglākas lasāmvielas cienītāji, varēs izbaudīt romāna galveno varoņu mīlas dēku aprakstus un uzzināt, kura bija Eduarda Bērziņa liktenīgā sieviete.

Iesaki draugiem