Apraksts

Mēs nevaram mīlēt pa pusei. Ja kādu iemīlam, tad ar visu sirdi un dvēseli un neliekamies mierā, iekams neesam viņam atdevušas sevi visu un vēl vairāk.

Temperamentīgajai itālietei Frančeskai neklājas viegli: mīļotais ir jauks un uzticīgs, bet nāvīgi garlaicīgs, priekšnieks ir lielummānijas pārņemts izdevējs, mātei ir smaga depresija, bet labāko draudzeni vajā un terorizē bijušais vīrs. Lai šajā haosā nezaudētu veselo saprātu, Frančeska visu enerģiju velta darbam, bet bezmiega naktīs cep kūkas.
Taču dzīve patiešām sagriežas ar kājām gaisā, kad priekšnieks viņai uzdod tikt galā ar šarmanto un slaveno, bet neprātīgi iedomīgo un kaprīzo rakstnieku Leonardo Kalamandrei, kura vēl nesarakstītais romāns jau ticis pieteikts prestižai literārai balvai...

Federika Bosko ir sarakstījusi aizraujoši spridzīgu un komisku, taču būtībā nopietnu romānu par sievietes centieniem izprast pašai sevi un savas jūtas. Grāmatu lasot, brīžiem jāsmej skaļā balsī un brīžiem jāmeklē zīmulis, lai pasvītrotu trāpīgas atziņas un izrakstītu citātus. Šis romāns ir par sievietēm un adresēts tieši viņām!

Federīka Bosko, itāļu rakstniece, ir daudzu romānu un humoristisku padomu krājumu autore, kuru burtiski dievina lasītājas, kam patīk sekot līdzi Bridžitas Džounsas un “Sekss un lielpilsēta” varoņu gaitām. Autores iedvesmas avots ir pašas vētrainā jaunība, pie kuras diemžēl pieder arī daudzas neveiksmīgas attiecības ar galīgi nepiemērotiem vīriešiem.

No itāļu valodas tulkojusi Tamāra Liseka.


Kādudien mīlestība piepeši ir izgaisusi – un viss, beigas. Tas notiek gluži vienkārši, trešdienas vakarā, bez iepriekšēja brīdinājuma.
Tu sēdi uz dīvāna, tev mugurā pūkaina pidžama un kājās istabas zeķītes ar neslīdošo gumijas zoli, televīzijā raidījums “Tuvinieki meklē”, un tu vēro viņu – kā viņš ēd, viens spageti kumoss pēc otra, viens pēc otra, nenovēršot skatienu no ekrāna, – un šķiet, ka tu esi viņu ieraudzījusi pirmoreiz mūžā, un piepeši tu aptver, ka viņu nemīli.
Nu it nemaz!

Un ka tu vairs nespēj ne mirkli ilgāk palikt uz šī dīvāna, ģērbusies mīkstajā pidžamā, ar neslīdošajām zeķītēm kājās.
Tas ir, lūdzu, nepārprotiet – kā cilvēks viņš tev ir mīļš un dārgs, tu viņam bez vārda runas ziedotu savu nieri, ja būtu vajadzīgs, bet tur jau tas āķis: tu drīzāk esi gatava atvēlēt viņam nieri nekā vienu citu, zināmu ķermeņa daļu.
Kāpēc īsti?

Tāpēc ka, atkārtoju, mīlestības vairs nav, un viss.
Un šo dzīves patiesību tu neuzzini no grāmatām vai kino. Jo tas notiek vēlāk, pēc filmas beigu titriem. Jo īstenībā Ričards Gīrs vienmēr atgādinās Džūlijai Robertsai to, ka reiz viņa vazājusies pa Saulrieta bulvāri, un Džūlijai Robertsai jau pēc minūtēm desmit būs apnicis aukstumā kvernēt uz Notinghilas soliņa kopā ar Hjū Grāntu, un tas pats Ričards Gīrs nekad Sūzenai Sarandonai nepiedos, ka viņam vajadzējis atteikties no deju stundām kopā ar Dženiferu Lopesu...

Iesaki draugiem