Prieks :) no A līdz Z

Elita Patmalniece ir cilvēks ar radošu garu. Viņas atziņas ir plašas un noder kā vēlējums. Tas, par ko Elita runā, ir zināms visiem, tikai viņa to ir pateikusi skaļi.
Grāmata “PRIEKS!” ir krāšņa dāvana visu vecumu cilvēkiem, kas sirdī ir jauni.
Ieskatam piedāvājam saīsinātu grāmatas ievadu.

KUR ELITA – TUR KRĀSAS, JAUTRĪBA, košas detaļas, uzdrīkstēšanās, vārdu sakot – šovs! Tā esam pieraduši. Arī viņa to nemaz nenoliedz: “Kas tad es esmu? Dzīves aktrise! Esmu māksliniece. Brīvs cilvēks – ko gribu, to daru.”

Elita Patmalniece ir MODES DIZAINERE, kas veido tērpus skatuves māksliniekiem, teātra un operas izrādēm, viņa ir piedalījusies dažādos projektos TV, reklāmā, laikrakstos un žurnālos. Elita ir pazīstama arī kā gleznotāja, kura mākslas darbus veido neierastā tehnikā, piemēram, viņa rada divdimensionālas krāsainas, stilizētas ainavas un klusās dabas izšuvumus uz auduma.

“VISU LAIKU JĀDARBOJAS. Tagad esmu pieaugusi, sapratusi, kas esmu. Bet pie tā nevar apstāties. Tā ir tā laime būt māksliniekam – kaut kas ienāk galvā, kaut ko izdomā, uzzīmē, uzšuj...

Ritenis jau griežas neatkarīgi no mums, nekur nevari izsprukt. Mēs nemaz nevaram to ietekmēt, tāpēc varbūt nevajag kreņķēties par to, ko nevaram mainīt. Vienkārši jādara labākais. Reizēm tā ir – visu nevar izdarīt. Bet varbūt nemaz nav jāizdara? Jāatlaiž. Lai laiks iet, kā iet. Bet tad atkal saproti, ka laiks ir svarīgākais un dārgākais, kas tev ir. Tas tik ātri skrien, un viss tik ātri paiet.

Kamēr tu dari un esi kādam vajadzīgs, tikmēr ir jēga. Cik varēšu, tik darbošos – un, cik darbošos, tik būšu dzīva. Un, kad vairs nevarēšu, tad jau būs jāmirst. Dzīve ir tik ilgi, kamēr tu daries un ņemies.

PIRMAIS – ESMU CILVĒKS. Vispirms jābūt cilvēkam. Vienreiz man prasa: “Kas jūs esat?” Saku: “Kā – kas? Cilvēks!” Mana draudzene saka: “Saki – māksliniece!” Es atkal: “Kāda māksliniece, parasts cilvēks!” Kas es par mākslinieci? Ir īsti mākslinieki. Es vienkārši visu mūžu esmu darījusi to, kas man patīk, un tas ir super. Es ņemos uz visām pusēm, zīmēju, šuju, apdrukāju kreklus un salvetes, piedalos šovos un koncertos... Sanāk, ka esmu multimāksliniece. Bet laikam bez tā nevaru. Tā ir liela laime, ja tā padomā, – ka nav baigi jāmokās – vienkārši ņem un dari.

Cilvēki nesaprot, ka LAIME IR IKDIENĀ. Piecelies, iedzer kafiju, kaut ko izdari, nopērc puķīti, ieliec vāzē, uztaisi kaut ko ēdamu, satiec foršus cilvēkus. Enerģija un prieks uzrodas ne no kā – it kā no zemes. Tāda muļķa laime varbūt... Priecāties par niekiem. Nu kuram tad viegli? Es taču arī esmu parasts cilvēks. Dažreiz eju no punkta A uz punktu B, velku dzīvi un sevi pašu kā smagu nastu. Un visi apkārt tādi paši... Svarīgi, ka vienā brīdī saproti: johaidī, tu esi aizmirsis priecāties! Vajag priecāties, izkustēties – kaut vai padejot! Prieku vajag!

Jāatceras, kā bija jaunībā, kad atskanēja kaut kāda mūzika. Likās – es ģībstu! Mīļākais gabals! Bet tagad... Emocijas ir vajadzīgas.

BRĪNUMI JĀGAIDA VIENMĒR. Gadi iet, un liekas – vai tad vispār vēl kāds brīnums notiks. Bet ir brīnumi notikuši. Un notiks! Tikai tev jābūt gatavam. Tev jābūt kā iekoptam laukam, neko nevar atstāt novārtā. Visu laiku jāpiestrādā, jāņemas ar sevi. Nevar nolaist asti, sēdēt un gaidīt kaut ko. Vienmēr esmu uzskatījusi: lai cik cēls mērķis, foršākais tomēr ir ceļš, pa kuru ej uz mērķi. Pēc tam kad to sasniedz, gadās – kaifs nemaz nav tik liels. Bet, kad esi procesā, dari, kas jādara, notiek tāda kā ķīmija un brīnums tevi aplaimo visnegaidītākajā brīdī.

NE VIENMĒR NOTIEK TAS, KO GAIDI. Tā ir. Bet jautājums – kā tu to uztver. Es esmu vairāk laimīga nekā nelaimīga. Kāpēc justies nelaimīgam? Man nepatīk. Un sāpes, pārdzīvojumus nevar un arī nevajadzētu gleznot. Cits to gleznu nopērk – un viņam uz to jāskatās. Kad man ir slikti, cenšos negleznot. Bet tik un tā reizēm sanāk. Nevar jau visu laiku būt tikai saldi un priecīgi – kāds esi, tā tu arī zīmē. Tā jau saka: lai ko tu gleznotu, tas nav nekas cits kā pašportreti.”
Tomēr dažām smaidošajām princesēm Elitas gleznās reizēm acīs ir asaras...

“Un kas tur slikts? Vajag kādreiz kādu asariņu. Reizēm man prasa – kāpēc gleznā princesei skumjas acis? Man pašai bieži ir skumjas acis. Jābūt līdzsvaram, nevar vienmēr būt smaidīgs Makdonalds...

KO ES GRIBĒTU NOVĒLĒT CITIEM?
Tie, kas visu laiku domā un domā kaut ko darīt, lai dara! Jāpārstāj vienreiz domāt un jārīkojas! Jāuzdrošinās! Bet tie, kas tikai dara un dara, lai apstājas un padomā, ko īsti viņi dara un kāpēc. Katram jāpiebremzē sava aktīvā puse un jāaktivizē otra puse. Un vēl gribu pateikt, ka mīlestība ir viss. Dzer kafiju, taisi ēst, skaties, kā snieg sniegs, satiec draugus... Visu dari ar mīlestību.”

Iesaki draugiem