Māra Jakubovska

Kur esat mācījusies:    

Jēkabpils 1. v-skola (1971.-1979.)
Bulduru sovhoztehnikums (1979.-1983.)

Interesantākās darbavietas Jūsu dzīvē:    

Visās ir bijis kaut kas interesants, smieklīgs un aizraujošs...

Jūsu vaļasprieki:    

Lasīšana, dārzkopība, autovadīšana, ceļošana, teātris, sarunas ar cilvēkiem

Cik grāmatas Jums ir iznākušas anketas aizpildīšanas brīdī?    

Septiņas + viena no tām vēlreiz Braila rakstā

Lūdzu, uzrakstiet to nosaukumus:    

1. Uguntiņa pelnos (2006.)-LA (Mairita)
2. Vecais mērkaķis (2007.)-LA (Mairita)
3. Smiltis uz kurpēm (2008.)-LA (Mairita)
4. Eņģelis no Kļavu ielas (2010.)-LA (Mairita)
5. Akmeņi, akmentiņi ( 2010.)- Drukātava
5-a. Akmeņi- akmentiņi (2012.) Neredzīgo bibliotēka- Braila rakstā
6. Zvaigznes un hamburgeri (2011.)- Drukātava
7. Reno un Java (2012.)- Zvaigzne ABC

Jūsu apbalvojumi (ieskaitot nominācijas):   

-2006.,2007.,2008., 2010. gadu „Lata romānu” konkursu godalgotās 1.-3. vietas,
-2012. gada Zvaigznes ABC bērnu grāmatu konkursa veicināšanas balva,
-2011. gada Nacionālā teātra lugu konkursa 3. vieta.

Ko Jūs vēlētos pastāstīt par sevi saviem lasītājiem?

Protams, gribas uzreiz teikt, ka esmu labs cilvēks, pieļauju, ka daudzi tieši tā arī apgalvos. Un tomēr- iespējams, ka daži teiks pretējo?

Esmu dzimusi un izaugusi Jēkabpilī, ģimenē, kur kopā dzīvojām trīs paaudžu pārstāvji. Mana bērnība bija jauka un nekādu īpašu problēmu neaptumšota. Pretēji daudziem citiem rakstošajiem cilvēkiem neņemos apgalvot, ka būtu jau no bērnības sacerējusi dzejolīšus, pasakas un izcilus sacerējumus. Nebūt nē! Protams, es palaikam gribēju būt gan skolotāja, gan aktrise, gan dziedātāja, atkarībā, kas tobrīd bija aktuālāks.

Izaugu pilsētā, bet mana profesija ir saistīta ar lauksaimniecību, esmu dārzniece. Visi bijušie buldurieši ir kā sava veida mafija, kurus saista ne tikai viss garajās un dubļainajās burkānu vagās piedzīvotais, bet arī citas burvīgas atmiņas. Dārzs, viss, kas tajā aug un ir ap to, vislabāk spēj mani uzlādēt un noņemt dienas sasprindzinājumu. Sava sapņu dārza, tāpat kā tam kurpniekam ar kurpēm, man diemžēl joprojām nav, tomēr es ceru, ka tas „īstais” man vēl būs…

Man ļoti svarīga ir piederības sajūta. Kaut kam. Manai ģimenei. Pilsētai. Pat zemes gabalam, kurā stādīt puķes un sagaidīt saulrietu. Man gribas justies savējai kaut pavisam nelielā lokā. Lai kāds garāmejot uzsmaida, pamāj ar galvu. Lai zinu, ka rokas stiepiena attālumā ir cilvēki, kas mani uzklausīs, pie kā varu aiziet gan priekos, gan bēdās.

Kad mani bezrūpīgie gadi aizsteidzās un daudzas agrākās vērtības nācās pārsijāt, dzīve nekavējās piedāvāt visdažādākos pārbaudījumus. Varbūt tas notika tāpēc, ka man vienmēr gribējies darīt, iesaistīties, piedalīties un nepalikt vienaldzīgai. Un tas, kurš dara, mēdz arī kļūdīties. Tas, kurš pamēģina un uzdrošinās, parasti ir baltais zvirbulis. Tam atgadās sāpīgi kritieni, zilumi un asaras, uz tādiem dažkārt citi rāda ar pirkstu- re, ko sadomājis! Varbūt vieglāk ir tiem otriem, kas pa dzīvi riņķo kā pa labi zināmu orbītu, kur viss ir iepriekš paredzams? Tas nekas, ka nav prieka, gandarījuma un pārsteiguma. Galvenais- nedarīt neko tādu, kas ir svešs, tātad- bīstams, nezināms un neierasts, jo tad var kļūdīties. Tāda dzīve nav domāta man.

Ja kā pasakā vajadzētu izvēlēties vienu no trim ceļiem, man droši vien gribētos maz-mazlietiņ paskriet pa visiem trim, lai paskatītos, kas katrā ir un zinātu, ko zaudēšu, ja aiziešu pa citu.

Nu jau pusgadsimta garumā esmu pieaugusi un piedzīvojusi kļūdas, neveiksmes, asaras, sāpes, mīļu cilvēku nāvi, bankrotus, slimības, zaudējusi dažus, ko uzskatīju par draugiem, ieguvusi dažus ienaidniekus, mocījusies ar sāpīgiem pašpārmetumiem un izjutusi nepelnītu citu cilvēku-no malas vērotāju!- nosodījumu… Ko gan vēl? Pilna buķete!

Tomēr otrā svaru kausā es varu likt savu lielisko ģimeni- vislabāko vīru un manus pieaugušos bērnus, dažus īstus draugus, labu darbu, atmiņas par saviem mīļajiem vecākiem, daudzus jaukus cilvēkus visapkārt un nebeidzamu optimismu. Es varu no sirds smieties, raudāt no laimes, skaitīt krītošas zvaigznes un apskaut savus mīļos. Domāju, ka tas nav maz.

Turklāt Dievs taču pārbaudot tikai tos, kurus mīlot?

Visas šīs manas raibās emocijas, pieredzētās kaislības, plašā jūtu un domu varavīksne dažreiz grib izlauzties uz āru, tāpēc laikam prasās izrakstīt tās un daudz ko citu uz papīra loksnes. Un vēl- ja man gribējās pamēģināt… Tad es jau nu nebūšu tā, kas nepamēģinās. Kad vēl, ja ne tagad?

Kura (latviešu vai ārvalstu) autora darbus Jūs ieteiktu izlasīt saviem lasītājiem?    

Anna Skaidrīte Gailīte, Inguna Bauere, Ruta Skrebele, Linda Šmite, Ilze Freimane, Inga Jēruma, Līga Blaua, no klasikas- Rūdolfs Blaumanis, brāļi Kaudzītes